Kopš izskan bažas, ka Latvijā mītošie nelatvieši dzīvo nepareizā informatīvajā telpā, es šad tad ļaujos kādai spēlei: ieskatos latviešu medijos kā krievs.

Turklāt pieņemsim, ka es esmu lojālais, integrētais krievs, latviešiem pa prātam, kurš, piemēram, apmeklē visas Jaunā Rīgas teātra izrādes un dievina Gunu Zariņu. Es atteicos no Lattelecom joprojām piedāvātā kanāla RTR Planeta un iegrimu latviešu informatīvajā telpā. Izlasīju izrādes “Cerību ezers” režisora Vladislava Nastavševa interviju Delfi.lv. Diemžēl virsraksts bija tīši provokatīvs, izraujot no konteksta un sagrozot tekstu, acīmredzot, lai piesaistītu vairāk naidīgu komentāru. Droši vien sanāca par daudz pat redaktoram Ingum Bērziņam, kuru es, būdams integrētais krievs, vairāk pazīstu kā pozitīvā Dona dziesmu tekstu autoru, jo raksts ātri pazuda no arhīva.

Žurnālā “Ir” saruna ar Nastavševu bija korektos toņos, bet – ak, ironija! – tieši tā numura vāku rotāja sauklis “Latvieši dzimst!”. Es pat samirkšķināju acis – vai tiešām domāta Vairas Vīķes-Freibergas laikā proponētā politiskā nācija? Nebūt ne. Redaktore Nellija Ločmele un autore Māra Miķelsone priecājās nevis par Latvijas iedzīvotāju vai pilsoņu, bet tikai etnisko latviešu jaundzimušo skaita pieaugumu. Labo ziņu klāstā, viņuprāt, laikam iederējās infografika, kas informēja, ka cittautieši, jo sevišķi krievi, Latvijā vairāk mirst nekā dzimst. Tad es ielūkojos žurnālā “Domuzīme”, kura veidotāji pozicionējas kā nacionālliberāļi, kaut gan paustās idejas ir drīzāk ultralabējas. Uzmanību piesaistīja ar akadēmiskām regālijām bruņotu autoru publicistika: Vineta Poriņa, kuras vizītkartē piemirsts ierakstīt, ka viņa ir arī redzama “Visu Latvijai!” politiķe, deputāte, ierasti cēla trauksmi par latviešu valodas apdraudējumiem, jauniem datiem gan izpaliekot. Savukārt Raimonds Cerūzis aplūkoja Vācijas denacifikāciju, attēlojot to kā karā uzvarējušo valstu netaisnu pāridarījumu vācu tautai. Cita starpā viņš minēja ASV bijušā ārlietu ministra Morgentava, “kas bija cēlies no Vācijas ebrejiem, tādēļ izjuta personisku naidu pret vāciešiem” (citāts!), ieguldījumu pretstatā amerikāņiem ar “vācu asiņu piejaukumu”. Zinātniskā tekstā šādi izteikumi gan būtu jāpaskaidro!

Tad es iegādājos “Kultūrzīmes” un komplektā ar to tiku pie “Latvijas Avīzes”. No tās es uzzināju par Krievijas mediju palaisto pīli par kādu ārsti, kas Latvijā atteikusies palīdzēt krieviski runājošai pacientei. Žurnāliste Māra Lībeka nevis atmaskoja Krievijas propagandas paņēmienu vienu gadījumu uzdot par tendenci, bet ārsti uzslavēja un gadījumu tieši mudināja pārvērst tendencē! Pie reizes palaižot savu – kontrpropagandas – pīli par agresīviem krievvalodīgajiem, kuri arvien biežāk terorizē latviešu ārstus. Bez jebkādiem datiem, protams.

Ziniet ko? Es kā krievs latviešu informatīvajā telpā laikam gan varētu uzturēties tikai kā mazohists. Taču tās veidotāji, šķiet, nemaz nav izskatījuši tādu iespēju.

2015. gada 20. jūlijs

Vilnis Vējš, mākslas kritiķis
Raksts pārpublicēts no www.diena.lv laikraksta “Diena”
[Raksta oriģināls]
Kolhoznieku nams. Arhitekta Osvalda Tīlmaņa zīmējums.

Kolhoznieku nams. Arhitekta Osvalda Tīlmaņa zīmējums.

Sparīgākajiem nacionālistiem joprojām gribētos no Latvijas Zinātņu akadēmijas ēkas – kādreizējā Kolchoznieku nama – fasādes izplēst atlikušos būvplastikas elementus ar tradicionālajiem padomju varas atribūtiem: sirpja un āmura salikumu. Taču tas nozīmētu atņemt namam identitāti – skaidrs, ka bez sava laika ideoloģijas diktāta pirmā augstceltne un pirmā saliekamo dzelzsbetona konstrukciju ēka Rīgā vispār nebūtu tapusi. Pēc Latvijas Zinātņu akadēmijas Lietu pārvaldes tehniskā direktora Aivara Purmaļa (no 1977. līdz 1994. gadam Latvijas Zinātņu akadēmijas speciālā projektēšanas un konstruēšanas biroja) rīcībā esošajiem datiem, 1951. gada 21. februārī Rīgas pilsētas Darbaļaužu deputātu padome, pamatojoties uz LKP CK un LPSR Ministru padomes 17. februāra lēmumu, Centrālā kolhozu tirgus tuvumā piešķīra zemesgabalu Kolhoznieku nama un tajā ietilpstoša mācību kompleksa, konferenču zāles, viesnīcas u.c. celtniecībai.

Kolhoznieku nama celtniecība. Skats no konferenču zāles korpusa puses. 1954. gada 1. aprīlis.

Kolhoznieku nama celtniecība. Skats no konferenču zāles korpusa puses. 1954. gada 1. aprīlis.

Tā paša gada 2. martā Rīgas pilsētas galvenā arhitekta pārvalde izdevusi arhitektūras plānošanas uzdevumu, un pēc LPSR Ministru padomes 16. maija rīkojuma sākta celtniecības projektēšana. Projektu izstrādāja LPSR Ministru padomes Republikāniskais projektu institūts, un 1952. gada vasarā sākās ēkas celtniecība. Taču tās laikā nācās koriģēt būvprogrammu – pēc Staļina nāves valstī mainījās politiskie akcenti, un 1957. gadā nams no LPSR Lauksaimniecības ministrijas bilances tika nodots Rīgas pilsētas pārziņā, kopš 1960. gada – LPSR Zinātņu akadēmijas valdījumā. Celtniecības grafiks 106 m augsto 23 stāvu ēku paredzēja pabeigt 1954. gada beigās, objekta darbietilpību rēķinot 183 950 cilvēkdienas: 1952. gadā celtniecībā bija paredzēts nodarbināt vidēji 260 strādniekus, 1953. gadā – 337, 1954. gadā – 329 cilvēkus. Trūkst ziņu par faktiski nodarbināto strādnieku skaitu, taču celtniecība ieilga, un ēka tika nodota ekspluatācijā tikai 1959. gada 30. decembrī, būvdarbiem turpinoties vēl 1960. gadā.

Projekts tika plaši atspoguļots medijos. Publikācijā žurnālā “Zvaigzne” (“Kolhoznieku nama būve Rīgā”, 1953, Nr. 2) attēlos redzama pamatu likšana un galvenais konstruktors A. Gusevs (otrais no kreisās puses). Attēls no Latvijas Nacionālās bibliotēkas Digitālās bibliotēkas.

Saprotams, ka augstceltnēm padomju valstī (lēmums par augstbūvju programmas īstenošanu tika pieņemts 1948. gadā), arī Rīgas projektam, vajadzēja simbolizēt sociālistiskās sistēmas sasniegumus. Taču tas, kā šim nolūkam tika patapināti imperiālistu paņēmieni, ir atsevišķs stāsts[1]. Tostarp Latvijas speciālistiem – arhitektiem, inženieriem, celtniekiem – augstbūvju projektēšanā un celtniecībā pieredzes nebija, un zināšanas nācās papildināt Krievijā; kā galveno konsultantu vēstures avoti min Maskavas akadēmiķi Vjačeslavu Oltarževski. Kolhoznieku nama būvniecībai tika izveidota celtniecības direkcija pieredzējušā būvinženiera K. Stepiņa vadībā[2], un projektu konkursa rezultātā kā projekta vadītājs apstiprināts pazīstamais arhitekts Osvalds Tīlmanis. Projektēšanā līdzdarbojušies dažādos avotos atzīmētie arhitekti Vaidelotis Apsītis, Nikolajs Akmens, Eduards Jēkabsons, Kārlis Plūksne, Vladimirs Šņitņikovs, Pāvels Seļeckis, Boriss Ņesterjuks. Celtnes galvenais konstruktors bija A. Gusevs, piedaloties inženieriem M. Špektorovam, J. Slavnovam, A. Lisovskim, I. Placim u.c. Reizē ar pirmās saliekamo dzelzsbetona konstrukciju ēkas īstenošanu tās galvenajam inženierim Gusevam Latvijas inženierzinātņu vēsturē piekrīt hrestomātiska vieta, diemžēl laiks ir dzēsis plašāku informāciju par viņa personību. Pēc dažām ziņām, A. Gusevs esot miris projekta realizācijas laikā[3], nesagaidījis ēkas pabeigšanu.

T3-100 Darba grupa pie celtnes maketa. Otrais no kreisās puses – grupas vadītājs arhitekts Osvalds Tīlmanis, pirmais no kreisās – arhitekts Vladimirs Šņitņikovs, otrais no labās – arhitekts Kārlis Plūksne.

Darba grupa pie celtnes maketa. Otrais no kreisās puses – grupas vadītājs arhitekts Osvalds Tīlmanis, pirmais no kreisās – arhitekts Vladimirs Šņitņikovs, otrais no labās – arhitekts Kārlis Plūksne.

Tagadējās Latvijas Zinātņu akadēmijas celtnei ir T veida plānojums, ēka sastāv no augstceltnes daļas un trim spārniem (aizmugures spārnā atrodas konferenču zāle – dzelzsbetona konstrukcijās izbūvēts amfiteātris ar skatuvi; 1972. gadā skatuves daļa izdega, un kopš tā laika vairs nav atjaunota). Augstceltnei ir divdesmit trīs virszemes un viens pagraba stāvs, virs stāviem atrodas 21 m augsts tornis 4,5 m diametrā, kura smailes augstums sasniedz 111 m atzīmi. Četrpadsmitā (no ceturtā līdz četrpadsmitajam stāvam celtnes izmērs plānā ir 28,5 x 24,5 m, šī stāva augstums ir 54 m, tālāk celtne sašaurinās līdz 20 x 18 m plānā), septiņpadsmitā (izmērs 11 x 11 m, augstums – 65 m) un divdesmitā stāva (6 x 6 m, augstums – 79 m) līmenī izvietotas terases. Apkurināmi ir sešpadsmit, apdzīvojami – piecpadsmit ēkas stāvi, ceturtais stāvs tiek lietots tehniskajām vajadzībām. Ēkas augšējai daļai no funkcionālā viedokļa bija iecerēta tikai dekoratīva nozīme, ja neskaita tornī izvietotās PSRS Drošības komitejas, dzelzceļa un kuģniecības radio elektronisko sakaru antenas. Sakaru iekārtu izvietošanai celtnes augšējie stāvi tiek izmantoti arī tagad. Ēkas apbūves laukums ir 3546 m², tilpums – 85 693 m³, 46% ēkas kopplatības veido palīgtelpas (gaiteņi, priekštelpas, vestibili), un tikai 54% ir lietderīgi izmantojama platība.

Viens no projekta arhitektiem Vaidelotis Apsītis būvlaukumā 1952. gada 26. novembrī.

Viens no projekta arhitektiem Vaidelotis Apsītis būvlaukumā 1952. gada 26. novembrī.

Celtnes sānu spārniem veidoti betona un dzelzsbetona lentveida pamati, taču augstceltnes daļas pamatos likta aptuveni metru bieza monolītā dzelzsbetona plātne – augstceltnes un spārnu sajūgums veido aptuveni 3 m platus posmus. Grunts šajā vietā ir nestabila, un, pateicoties pamatiem, augstceltnes daļa saglabājusies labāk par pārējiem korpusiem, tās sienās gandrīz nav plaisu. Tikmēr lentveida pamati sēdušies dziļāk, un līmeņu atšķirība starp ēkas korpusiem tagad ir no 4-5 cm (sānu spārniem) līdz pat 40 cm (konferenču zāles korpusam). Tā laika inovatīvās tehnoloģijas – saliekamās dzelzsbetona konstrukcijas – tika lietotas kolonnām, rīģeļiem, kāpņu laidiem, pakāpieniem un karnīžu plātnēm. Konstrukcijas tika gatavotas uz vietas, tālab tika izbūvēts pagaidu poligons ar katlumāju tvaika ražošanai un tvaicēšanas kamerām, stiegrojumu sagatavošanas cehs, galdniecības izstrādājumu darbnīca. Atsevišķas transportējamas dzelzsbetona konstrukcijas un to elementi tika izgatavoti arī 3. dzelzsbetona rūpnīcā Strojdetaļ.

Ēka tika uzbūvēta kā pirmā saliekamo dzelzsbetona konstrukciju būve Latvijā.

Ēka tika uzbūvēta kā pirmā saliekamo dzelzsbetona konstrukciju būve Latvijā.

Celtniecības procesā konstrukciju pacelšanai lietoja vairākus torņa celtņus – augstceltnes daļā uz karkasa pamata konstrukcijām, kuras tika pastiprinātas ar velmēta metāla profiliem, tika uzstādīts torņa jeb kāpjošais celtnis UBK – 1,5, kurš pēc divu stāvu uzbūvēšanas ar mehānismu palīdzību pats sevi pārcēla jaunā līmenī. Ēkai ir nesošais monolītais dzelzsbetona karkass, kas sastāv no kolonnām (solis starp kolonnām ir 4 m), pārseguma sijām, plātnēm un vertikālām dzelzsbetona diafragmām, visai ēkai lietoti monolītie pārsegumi. Torņa nesošā konstrukcija ir cilindrveida monolītā betona serde; smailes nesošā metāla konstrukcija, sākot no divdesmit otrā stāva, veidota no metinātiem velmēta tērauda profiliem. Celtnes ārsienu norobežojošajās konstrukcijās izmantoti Latvijā ražoti māla un silikāta ķieģeļi.

Ēkai ir nesošais monolītais dzelzsbetona karkass, kas sastāv no kolonnām (solis starp kolonnām ir 4 m), pārseguma sijām, plātnēm un vertikālām dzelzsbetona diafragmām.

Ēkai ir nesošais monolītais dzelzsbetona karkass, kas sastāv no kolonnām (solis starp kolonnām ir 4 m), pārseguma sijām, plātnēm un vertikālām dzelzsbetona diafragmām.

Būvprojekts paredzēja izlietot 747 tonnas tērauda, 3102 tonnas cementa, uzmūrēt ķieģeļu mūri 5000 m³ apjomā. Objekta elektrības apgādei tika izbūvēta atsevišķa transformatoru stacija. Ūdens spiedienu ēkas augšējos – no piektā līdz piecpadsmitajam – stāvos nodrošināja septiņpadsmitajā stāvā iebūvēts 15 m³ tilpuma tērauda rezervuārs, kas tika piepildīts ar augstspiediena sūkņiem, paredzētiem arī ugunsdzēsības vajadzībām – rezervuārs tika likvidēts tikai 2006. gadā. Siltā ūdens apgāde ēkā nebija plānota. Ēkā tika izbūvēti trīs lifti, kuru kvalitāte tomēr izrādījās tik zema, ka jau septiņdesmitos gados tos nācās nomainīt. Tāpat tika ierīkota vietējā telefonu centrāle ar 200 numuriem.

Ēka tika uzbūvēta kā pirmā saliekamo dzelzsbetona konstrukciju būve Latvijā.

Ēka tika uzbūvēta kā pirmā saliekamo dzelzsbetona konstrukciju būve Latvijā.

Celtnes betona cokola daļa un galvenās ieejas portāls ir apšūti ar granīta blokiem, pārējās ēkas ārējā apdarē tika lietoti keramikas bloki, kas tika izgatavoti Maskavas apgabala rūpnīcās, kuras apgādāja ar šo izejvielu Staļina laika nozīmīgākās celtnes PSRS centros. Kolhoznieku nama virsma sasniedz ap 10 000 m², un keramikas blokus veido aptuveni 1200 dažādu atšķirīgu profilu detaļas, tādējādi kļūstot par problēmu un izaicinājumu ēkas remonta un restaurācijas darbos – īpaši saules pusē vides apstākļu ietekmē vēsturiskie bloki ir noārdījušies.

Celtnes ārsienu norobežojošajās konstrukcijās izmantoti Latvijā ražoti māla un silikāta ķieģeļi.

Celtnes ārsienu norobežojošajās konstrukcijās izmantoti Latvijā ražoti māla un silikāta ķieģeļi.

Trūkst ziņu par fasādes dekoratīvo būvplastikas keramikas detaļu – tajā skaitā rozetes ar tautiskuma pretenziju, minētie sirpji un āmuri – ražotāju, visticamāk, tās gatavotas tepat Latvijā. Ēku būvēja laikā, kad celtniecības kvalitāte Latvijā vēl bija gana augsta: ideoloģijas prasība pārsniegt ražošanas plānus vēl nebija ieguvusi absurda līmeni, tāpat celtniecības materiālu kvalitāte nebija kļuvusi katastrofāla, celtniecībā darbojās pieredzējušie pirmskara laika amatnieki. Piemēram, Saveļjevu dzimta no Latgales – patriarhs Amfilohijs ar trīs dēliem un meitu, kuri strādāja apdares darbos, – kļuva par tā laika publikāciju varoņiem, jo lieliski atbilda propagandas paraugtēliem (vēlāk tika piesaistīti citai LPSR triecienbūvei – metro stacijas Rižskaja jeb Rīga celtniecībai Maskavā). Īpaši dāsni mākslinieku un amatnieku darbs izpaudās krāšņajos interjeros – vitrāžās, metālkalumos, stuka rotājumos un koka apdarē. Tostarp tas nenozīmē, ka ēkai nebija tehnisku problēmu, piemēram, ventilācijas sistēma no laika gala tiek uzskatīta par neveiksmīgu.

Īstenojot Kolhoznieku namu, tika nojaukts koka klasicisma arhitektūras ansamblis – t.s. Krievu sēta. Jaunceltnes darbos attēlā redzams torņa celtnis UBK.

Īstenojot Kolhoznieku namu, tika nojaukts koka klasicisma arhitektūras ansamblis – t.s. Krievu sēta. Jaunceltnes darbos attēlā redzams torņa celtnis UBK.

Ar vēsturi un tās vērtību kritērijiem celtnei ir divdomīgas attiecības. Sagatavojot ēkas būvlaukumu, tika nojaukts koka klasicisma arhitektūras ansamblis – tirgotavu rindas t.s. Krievu sētā (Gostinnij dvor), neraugoties uz to, ka šim kompleksam bija piešķirts kultūras pieminekļa statuss. Kamēr citi padomju laikā tapuši nozīmīgi objekti vēl tikai gaida savu kārtu nokļūšanai pieminekļu sarakstos, Kolhoznieku nams par vietējas nozīmes arhitektūras pieminekli kļuva jau 1972. gadā. Nemitīgais līdzekļu trūkums ēkas remontdarbiem paradoksālā veidā bijis aizsargbuferis vēsturiskās patiesības saglabāšanai – celtne vairs neatbilst svarīgām mūsdienu būvnormatīvu prasībām (trūkst bezdūmu kāpņu u.c.), tikām tās autentiskuma pakāpe joprojām ir liela. Un tā būtu vēl lielāka, ja pēcatmodas eiforijā nebūtu iznīcināta daļa artefaktu, piemēram, tēlnieka Ļeva Bukovska veidotie zinātnes un kultūras darbinieku (Čārlza Darvina, Frīdriha Candera, Jāņa Endzelīna u.c.) portreti konferenču zāles bareljefos, kurus kāds tolaik izvēlējās uzskatīt par padomju varas regālijām.
————————————————————————————————————
1. Krastiņš J. Latvijas Zinātņu akadēmijas ēka pasaules arhitektūras kontekstā. // Latvijas Zinātņu akadēmijas vēstis. R., 2011, Nr. 3/4
2. Rudovska M. Latvijas Zinātņu akadēmijas ēka. R., Latvijas Mākslas akadēmijas mākslas vēstures institūts, 2009.
3. Graiksts G. Zinātnes templis. http://www.apollo.lv/zinas/zinatnes—templis/287557, skat.30.08.2013

Ilze Martinsone, Mg. Art., Latvijas arhitektūras muzeja direktore
Raksts publicēts žurnālā “Latvijas Būvniecība” 2013/5.
Raksts pārpublicēts no www.a4d.lv Arhitektūras platformas
[Raksta oriģināls]

Piezīme: Šī ekonomiskā un faktoloģiskā analīze ir vērtīga pirmām kārtam ar to, ka tās veicējs nebūt nav “marksists” vai “sociālists”, bet drīzāk turas pie uzskatiem, kas stāv tuvu mūsdienu ekonomiskās domas meinstrīmam. Autora skatupunktā tas izpaužas ar zināmiem aiz ausīm pievilktiem spriedumiem par “autoritārismu” un “demokrātiju”, kā arī nekritisku neoliberālās propagandas absurdās klišejas par “valsts sociālismu” akceptu (kas liek vienādības zīmi starp jēdzienu “sociālisms” un jebkura veida valsts intervenci ekonomikā). Tomēr ir ārkārtīgi zīmīgs tas fakts, cik tālu objektīvās patiesības noskaidrošanā var pavirzīties jebkurš kritiski domājošs prāts, ne obligāti angažēts. Otrkārt, šī konspektīvā analīze uzskatāmi parāda pseidovēsturisko “gaišās pagātnes” modeļu konstruēšanas mehānismu, kas nevar darboties bez noklusējumiem, pārspīlējumiem, neskaidras un pavisam nezinātniskās metodoloģijas, kā arī selektīvās faktu atlases par labu pastāvošai ideoloģiskajai konjuktūrai. Mums ir vienlīdz pretīgas un nīstas gan vienu mietpilsoniskā prātā laimīgi dzīvojošo vientiešu (t.s. “krievu”) nekritiskā sovjetofīlija (saskaņā ar kuru PSRS bija nevis savā drošsirdībā pārgalvīgais sociālais eksperiments antiburžuāziskās sabiedrības izveidē, bet gan kaut kāds Krievijas Impērijas turpinājums vai arī triviāla nostaļģija pēc “attīstītā brežņevisma” ēras kvazi-patērētājsabiedrību), gan arī citu savā stulbumā ne mazāk laimīgu vientiešu (t.s. “latviešu”) nekritiskā starpkaru perioda buržuāziskās republikas apoloģētika (kuri nepavisam nemēģina piepūlēt savas smadzenes, lai izprastu likumsakarības, kāpēc, būdama pasaules sistēmas perifērijas daļa, I Latvijas Republika nogāja loģisku ceļu no buržuāziskās pārstāvnieciskās demokrātijas līdz pašmāju fašismam un kādā veidā līdzīgas tendences izpaužas II Latvijas Republikā – pie visa taču vainīgs baisais sovoks, bez kura mēs tagad dzīvotu kā Somijā, t.i. mums būtu “normāla” metropoles tipa patērētājsabiedrība, nevis tās deformēta perifērā parodija). Gan vienus, gan otrus Latvijas vientiešus līdzcilvēku labklājība un sabiedrības progress neuztrauc ne mazākā mēra, viņu eksistences jēga ir patērēšana. Tomēr cīņa par pagātnes interpretāciju tiešā veidā skar tagadnē dzīvojošus – ar šeit aprakstītām metodēm tiek falsificēti fakti un kropļota notikumu uztvere, kas skar strādājošo sabiedrības vairākumu, piemēram, pēdējo gadu ekonomikas reformas (t.s. “veiksmes stāsts”). Mums stāsta, ka karš ir miers, bet brīvība ir verdzība. Tomēr no tā rūgtā zeme mutē nepārvērtīsies par saldo šokolādi.

Aplēšot 185 miljardu eiro zaudējumus no padomju īstenotās Latvijas okupācijas, pirms 11 gadiem izveidotās īpašās komisijas eksperti iekļāvuši virkni pozīciju, kuras liek šaubīties – reizēm par aprēķinu metodiku, dažkārt – par aprēķinu veicēju loģiku, bet dažreiz – par viņu spējām ievērot savus standartus.

“Tautai jāzina patiesība par grandiozajiem zaudējumiem, par kuriem vēl nav runāts atklāti un skaļi.”
“Patiesa vēstures izpratne kopīgai nākotnei.”
“Lai vājinātu dezinformācijas ietekmi, tika organizēta starptautiska konference: “Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā”.

Tie visi ir citāti no aprīļa beigās prezentētās grāmatas “Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā” (7., 13., 14. lpp.), kas iznākusi krievu un latviešu valodā ar Latvijas Tieslietu ministrijas atbalstu, un pat tika uzdāvināta Nilam Ušakovam. Grāmatā iekļauti materiāli no starptautiskās konferences, kuru 2011. gadā rīkoja Latvijas okupācijas izpētes biedrība (7., 13. lpp.). Šīs biedrības priekšsēdētāja Ruta Pazdere ir locekle īpašā valdības izveidotā komisijā, kuras uzdevums ir aplēst padomju okupācijas nodarītos zaudējumus Latvijai. Tieši kā šīs komisijas pārstāve viņa arī nosauca summas provizorisko prognozi – 185 miljardus eiro.

Mērķis – panākt “patiesībai atbilstošu vēstures izpratni kopīgai nākotnei” – liek domāt, ka autori uzņemas augstas morālās saistības (vai, izmantojot anglicismu, “kāpj morāles virsotnēs” – moral high ground) – tas ir, apņemoties teikt patiesību. Diemžēl ne visu tur uzrakstīto var nosaukt par patiesību.

Vispārējie apgalvojumi

Izdevuma vispārējais fons un tonis, par spīti autoru pasludinātajiem centieniem pēc patiesīguma, grēko ar stereotipiskiem vispārinājumiem, bet dažkārt ar tiešiem apvainojumiem.

Piemēram, izdevuma krievu versijā autori bez ierunām paziņo, ka “savukārt [padomju okupācijas laikā] atbraukušajiem kolonistiem bija nievājoša attieksme pret latviešu valodu, bieži to dēvējot vai nu par “fašistu” vai “suņu”. (54. lpp.)

Rodas iespaids, ka tā pret latviešu valodu izturējies vairākums vai visi atbraukušie. Interesanti, ka izdevuma latviešu versijā ir cits formulējums: tajā apvainojošus izteikumus pieraksta tikai “lielkrievu šovinistiem”. (58. lpp.)

Tikpat kategoriski krievu izdevumā tiek vēstīts arī par mūsdienu situāciju: “Ir vēl ne mazums cilvēku, kas tic PSRS izplatītajai propagandas pasakai par Baltijas valstu tautu “atbrīvošanu” no vāciešiem. Īpaši populārs šis mīts ir starp okupantu krievvalodīgajiem pēctečiem, kuriem tas ir vienīgais attaisnojums tam, ka viņi dzīvo viņu ienīstajās Baltijas valstīs.” (55. lpp)

Un tā, pēc autoru loģikas, šodien starp Latvijas krievvalodīgajiem pilsoņiem – “okupantu pēctečiem” – ir aktuāls naids pret Baltiju? Bet Latvijas valsts oficiāli solidarizējas ar šo apgalvojumu – ja jau Tieslietu ministrija ir viens no grāmatas izdevējiem?

Tomēr izdevumā latviešu valodā tiek runāts tikai par “pasaku par atbrīvošanu” (58. lpp.), bet apgalvojuma par “naidu pret Baltiju” nav.

Miljardu izcelsme

50 gadu ilgās atrašanās PSRS sastāvā radīto zaudējumu vērtējums – 185 miljardi eiro – ir iegūts uz pētnieka Modra Šmuldera pieņēmuma pamata: ja Latvija visus šos gadus būtu bijusi neatkarīga, tās ekonomika būtu attīstījusies tādā pašā tempā kā Somijas ekonomika. Par sākuma gadu tiek ņemts 1940. gads, tālāk tiek aprēķināta kopējā starpība starp abu valstu iekšzemes kopproduktiem (IKP) 50 gadu laikā – līdz 1990. gadam, un tā tiek iegūta summa 185 miljardi eiro.

Aprēķinu otrā daļa ir detalizētāka. Tie ir tiešie cilvēku zaudējumi no padomju represijām un nošaušanām, divām masu deportācijām 1941. un 1949. gados, kara laika emigrācijas, Abrenes zaudēšanas, – līdz pat tiem Latvijas iedzīvotājiem, kas zaudēja dzīvību vai veselību, karojot Afganistānā vai likvidējot avāriju Černobiļā. Šajā gadījumā zaudējumi tiek lēsti nevis naudā (autori norāda, ka ir grūti monetizēt cilvēku dzīves), bet cilvēkgados.

Tomēr, kā jau maija sākumā aģentūrai BNS paziņoja valdības izveidotās Okupācijas zaudējumu izpētes komisijas vadītājs Normunds Stankevičs, tuvākajos piecos līdz septiņos gados šie zaudējumi tiks aprēķināti naudā. Un pēc tam, pēc Stankeviča teiktā, Latvijas valsts iesniegs prasību par zaudējumu atlīdzināšanu ANO Starptautiskajā tiesā Hāgā.

Viss (ne)tika izšķirts iepriekš

Pirmais solis tika realizēts ar Molotova un Ribentropa pakta parakstīšanu 1939. gada 23. augustā, kopā ar šī pakta slepeno protokolu, kas sadalīja Austrumeiropu starp Padomju Savienību un Vāciju. Atskatoties pagātnē, tagad skaidri saskatāms Padomju Savienības vadītāja Staļina politiski operatīvais plāns izvērst un panākt Baltijas valstu, Polijas un Somijas okupāciju un aneksiju. (Andrejs Mežmalis, krievu versijā 18. lpp., latviešu versijā 21. lpp.)

Patiesībā vēsturniekiem vēl šodien nav vienota viedokļa par to, kāds bija “PSRS vadītāja operatīvais plāns” attiecībā uz Baltiju, Poliju un Somiju līguma ar Vāciju parakstīšanas brīdī, bet pats Staļins dienasgrāmatas nav atstājis.

Tostarp ir izplatīts viedoklis, ka plāns pastāvīgi ticis koriģēts atkarībā no notikumu attīstības. Piemēram, gadījumā ar Somiju tas dažādos laika periodos varēja paredzēt gan minimālo programmu – pārvietot robežu ar Somiju par 90 kilometriem uz rietumiem, nostiprinot padomju pozīcijas pie Ļeņingradas (ar to sākās sarunas 1939. gadā), gan maksimālo programmu – izveidot Somijā marionešu valdību, kam sekotu sovjetizācija un inkorporācija, kā tas vēlāk tika izdarīts Baltijā (sk., piemēram, Vācijas, Krievijas un Austrijas projekta “100(0) ключевых документов по российской и советской истории (1917-1991)” vai Somijas un Krievijas vēsturnieku apaļā galda materiālus).

Tā vai citādi, pārliecinājusies, ka PSRS teritorijā izveidotā Oto Kūsinena marionešu valdība nespēj sašķelt Somijas sabiedrību, bet karadarbība ir apvienojusi visus somus pret sovjetizācijas ideju, PSRS samierinājās ar minimālo programmu. Un Somija saglabāja savu neatkarību – pretēji Latvijā populārajai tēzei par “vēsturisko iepriekšnolemtību”.

Vāciešu repatriācija

1939. gada 30. oktobrī Vācija noslēdza repatriācijas līgumu ar Latviju par baltvācu izceļošanu uz Vāciju, un līdz PSRS okupācijas laikam apmēram 50,000 baltvāciešu bija atstājuši Latviju, bet pēc padomju okupācijas uz Vāciju izbrauca vēl vairāki tūkstoši. Šī vāciešu izbraukšana bija draudīgs signāls. (Аndrejs Mežmalis, krievu versijā 31. lpp., latviešu versijā 33. lpp.).

Iespējams, ka arī vāciešu repatriāciju uz etnisko dzimteni 1939.-1940. gadā daļēji būtu jāattiecina uz padomju okupācijas režīma nodarītajiem zaudējumiem, jo būtībā baltvācieši aizceļoja ne tikai PSRS, bet arī vācu agresīvās politikas dēļ. (Edvīns Vītoliņš, krievu versijā 133. lpp.; latviešu versijā 148. lpp. – formulējums ir piesardzīgāks: šie zaudējumi “daļēji” ir uz PSRS sirdsapziņas).

Un tā, kā raksta viens no pētījuma autoriem, no Latvijas izbraukušie vācieši – tie, “iespējams”, ir zaudējumi, par kuriem vaina gulstas arī uz PSRS.

Lūk, vēsturiskie fakti.

Līgums par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju tika parakstīts 1939. gadā, tātad to parakstīja vēl neatkarīgā Latvija un Trešais Reihs. Tostarp Latvija parakstīja arī līguma punktu, kurā teikts, ka tā izpildes rezultātā “vācu tautas grupa izstājas no Latvijas valsts kopības”. Latvijas varas iestādes no savas “uzsvērti deklarēja pozitīvu attieksmi pret vācbaltiešu izceļošanu” – par to raksta vēsturnieks Inesis Feldmanis. Vēl jo vairāk, spriežot pēc dokumentiem, viss neaprobežojās tikai ar demonstrēšanu un varas iestādes veltīja ne mazumu pūļu, lai potenciālie “repatrianti” izdarītu “pareizo izvēli”.

Tā, 1939. gada 30. novembrī Latvijas Drošības policijas departamenta direktors Jānis Fridrihsons izdeva rīkojumu politiskās policijas pārvaldes rajonu priekšniekiem. Ar visiem vācu tautības Latvijas pilsoņiem, kuri, neskatoties uz Hitlera aicinājumu, nevēlējās aizbraukt, politiskās policijas darbiniekiem bija jāveic izskaidrojošas pārrunas. Vāciešiem bija jānorāda, ka atteikšanās no repatriācijas nozīmēs atteikšanos no savas (vācu) tautības, bet vācu skolas un kultūras un sabiedriskās organizācijas tiks likvidētas. Palikušie vācieši tiks uzskatīti tikai par “konjunktūras pilsoņiem”, kurus ar valsti saista tikai ekonomiskās intereses.

I. Feldmanis pauž viedokli, ka K. Ulmanis tādējādi centies vairot latviešu nacionālismu – tāpēc varas iestāžu kontrolētajā presē tas tika pasniegts kā “700 gadu ilgo apspiedēju” aizbraukšana.

Rezultātā apmēram 80% no 54,5 tūkstošiem vācu tautības Latvijas pilsoņu aizbrauca uz Vāciju – no vēl neatkarīgās Latvijas.

Kritums 1946-1950

Latvijas pirmskara pilsoņu kopumam 1946.-1950. gadi (oficiālajā PSRS leksikonā – “pirmā pēckara piecgade”) vairāku ekonomisko zaudējumu kontekstā bija grandiozu ekonomisko zaudējumu periods. Tā laika rūpīgi no sabiedrības acīm slēptā slepenā padomju statistika liecina, ka Latvija pēckara piecgades laikā faktiski tika noplicināta, daudzās jomās pietuvinot to neapskaužamajai “veco” PSRS republiku situācijai. (Juris Prikulis, krievu versijā 97. lpp., latviešu versijā 105. lpp.)

Interesanti, ka iepriekš tas pats autors vēsta: pirmajā piecgadē (1946-1950), ja salīdzina ar 1940. gadu, Latvija bija starp rūpnieciskās ražošanas pieauguma padomju līderiem: tās apmērs palielinājās par 303%. Un tas, ņemot vērā, ka Latvijas rūpnieciskais potenciāls, bez šaubām, bija noplicināts: valsts teritoriju divas reizes šķērsoja frontes līnija – 1941. gadā un 1944.-1945. gadā, tas ir, pirms bija sākusies pirmā pēckara piecgade.

Salīdzinājumam: Nīderlandē 1945. gadā rūpnieciskās produkcijas apmērs bija tikai 27% no 1938. gada līmeņa, no ceturtās līdz trešajai daļai infrastruktūras un galveno ražošanas pamatlīdzekļu bija iznīcināti. Nīderlandes rekonstrukcija izrādījās pati ātrākā pēckara Ziemeļeiropā – taču ekonomisti runā par pilnīgu atjaunošanu tikai 1953. un pat 1954. gadā. Holandiešu ekonomiskais brīnums tika sasniegts, pirmkārt, tāpēc, ka valdība pēc būtības saglabāja ekonomikas vadības kara laika mehānismu (ieskaitot normēšanu, cenu un algu administratīvo kontroli un konfiscējošu naudas reformu) un, otrkārt, pateicoties amerikāņu palīdzībai Māršala plāna ietvaros (sk., piemēram, “Economic Growth in Europe since 1945”, Cambridge University Press 1996, 302.-303. lpp.,).

Var, protams, pieņemt kā versiju alternatīvu stāstu – ka Latviju 1940. gadā neokupēja Padomju Savienība (kā to dara pētījuma autori).

Taču Trešais reihs, piesardzīgi sakot, ne pārāk ņēma vērā to valstu neitralitāti, kuras atradās uzbrukuma ceļā vai stratēģiskā reģionā (neitrālās valstis, tādas kā Latvija, Dānija, Norvēģija, Luksemburga, Beļģija, tā pati Nīderlande utt., Vācija okupēja citu pēc citas). Latvija (un Igaunija) atradās starp toreizējo Vācijas Austrumprūsiju un Ļeņingradu.

Dzimstības samazināšanās

Mirstības palielināšanās un dzimstības samazināšanās Latvijas PSR salīdzinājumā ar pirmskara Latviju arī ir Padomju Savienības īstenotās Latvijas okupācijas radīts zaudējums, lai arī netiešs. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai, aplēšot zaudējumu lielumu, tiktu ņemti vērā visi šie faktori. (Pēteris Zvidriņš, krievu versijā 116. lpp.)

Dzimstības samazināšanās visā pasaulē tiek novērota “demogrāfiskās pārejas” laikā, kad industrializācijas periodā iedzīvotāji pārceļas no lauku apvidiem uz pilsētām, meklējot darbu un labāku dzīvi.

Turklāt lauku iedzīvotāju pārcelšanās uz pilsētām sāka kļūt par nopietnu problēmu jau 1939. gadā K. Ulmaņa valdīšanas laikā – viņš mēģināja tam pretoties ar administratīvām aizliegšanas metodēm – jo ekonomika bija atkarīga no lauksaimniecības produkcijas eksporta (sk., piemēram, publikāciju “Latvijas Kareivis” 1939. gada 3. maijā vai “Latvian Economic Review” tā paša gada jūlijā).

Un atkal Abrene/Pitalova

1944. gada augustā no Latvijas tika atdalīta un pievienota Krievijas Pleskavas apgabalam vairāk nekā 1200 kvadrātkilometru liela Abrenes apriņķa teritorija ar vairāk nekā 40 tūkstošiem iedzīvotāju, un tas, neapšaubāmi ir tiešs demogrāfisks zaudējums Padomju Savienības agresīvās darbības rezultātā. Šo demogrāfisko zaudējumu aprēķiniem autors piedāvā sekojošu metodiku. Latvijas atdalītajā teritorijā visiem dzīvojošajiem jānosaka atdalīšanas laikā atlikušais paredzamais mūža ilgums, iegūstot paredzamo Latvijā nenodzīvoto cilvēkgadu kopskaitu. (..) Tādā veidā aprēķinātie zaudējumi ir vismaz 1,3 miljoni cilvēkgadu. (Pēteris Zvidriņš, krievu versijā 125. lpp.)

Patiešām – Latvija zaudēja teritoriju, zaudējumi cilvēkgados ir aplēsti, un pētījuma autori iekļauj to kopējs zaudējumos, kurus nodarījusi Padomju Savienība. Taču ar aicinājuma kompensēt šos zaudējumus tiesīgumu ir sarežģītāk.

1992. gadā Latvijas Republikas Augstākā padome atzina Abrenes pievienošanu Krievijai par antikonstitucionālu. Taču vēlāk, pēc ilgām diskusijām un virknes protestu, no visām pretenzijām uz šo teritoriju Latvija oficiāli atteicās – lai 2007. gada martā parakstītu robežlīgumu ar Krieviju.

Citiem vārdiem, ja “Abrenes faktors” tiks iekļauts iespējamā prasībā tiesā pret Krieviju, juristiem būs atsevišķi jātiek skaidrībā, kā tas atbilst tam, ka Latvija ir galīgi atzinusi Abreni par Krievijas teritoriju ilgi pirms prasības iesniegšanas.

SS latviešu leģions un vācu okupācija kopumā

Sarežģītāks ir jautājums sakarā ar Latvijas iedzīvotāju līdzdalību vācu pusē, it īpaši latviešu leģionāru upuriem. Pieeja šeit varētu būt diferencēta, jo vācu leģionā mobilizētie latvieši cīnījās nevis par nacistiem, bet gan pret atkārtotu padomju okupāciju. Turklāt brīvprātīgo daļa bija visai neliela. (Pēteris Zvidriņš, krievu versijā 118. lpp., latviešu versijā 130. lpp.)

Un tā, tiek izteikti trīs apgalvojumi.
1. Leģionāri cīnījās par to, lai nepieļautu, ka Padomju Savienība atkārtoti okupē Latviju.
2. Vairākumu no viņiem – “brīvprātīgo daļa bija visai neliela” – turklāt piespieda dienēt vācieši (kas nokomplektēja divas “Waffen SS” divīzijas ar obligātā iesaukuma palīdzību).
3. Tāpēc zaudējumus aplēst ir grūti.

Kāpēc grūti, nav skaidrs: ir loģiski pieņemt, ka brīvprātīgie pieteicās leģionā padomju valdīšanas gadā pārdzīvotā ietekmē – PSRS loma ir saskatāma. Attiecība uz pārējiem nav nepieciešami pat pieņēmumi: neatkarīgi no viņu attieksmes pret Padomju Savienību viņi nokļuva leģionā tikai piespiedu mobilizācijas rezultātā. Par šo zaudējumu kompensāciju ir jārunā ar Berlīni, jo mobilizāciju veica Vācijas okupācijas varas iestādes.

Tomēr autoriem kopumā attieksme pret nacistiskās okupācijas periodu ir diezgan specifiska, tostarp pieļaujot arī tiešu faktu kropļošanu. Piemēram, vēstot par 25 tūkstošu ebreju nogalināšanu 1941. gada vēlā rudenī, Andrejs Mežmalis raksta (krievu versijā 42. lpp.): “Geto iedzīvotājus iznīcināja desmit kilometru no Rīgas, Rumbulā. Akcijā piedalījās tikai vācu karavīri un drošības policijas darbinieki, kas ir droši un dokumentāli zināms.

Uzrakstā uz memoriālās plāksnes Rumbulā teikts: “Šeit, Rumbulas mežā, 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī, nacisti un viņu vietējie atbalstītāji nošāva vairāk nekā 25 000 ebreju.”

“Šie notikumi notika uz Latvijas zemes un tajos piedalījās arī mūsu ļaudis. (..) Rīgas policijas darbiniekiem bija jāpiedalās geto aplenkšanā, ļaužu izdzīšanā [no mājām], dzīšanā astoņu kilometru garā ceļā uz Rumbulu, un tad jānoved pa šo nāves taku, kuru mēs visi esam nostaigājuši, līdz lielajām bedrēm, kuras jau iepriekš bija izrakuši krievu karagūstekņi,” – 2002. gada 29. novembrī, atklājot memoriālu Rumbulā, paziņoja toreizējā Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

Zaudējumi Afganistānā

Viens no šī pētījuma darba uzdevumiem ir noteikt zaudējumus sakarā ar Latvijas iedzīvotāju līdzdalību Afganistānas karā laikposmā no 1979.-1989. gadam. Saskaņā ar vēsturnieces Ineses Straumes 2007. gada aprēķiniem, kuri balstās uz bijušo kara komisariātu materiāliem, uz Afganistānu tika nosūtīti un kara darbībā iesaistīti 3640 Latvijas iedzīvotāji. Par 2316 nosūtītajām personām jeb par 88% ir pietiekami precīzas ziņas. Saskaņā ar šiem datiem Afganistānā krita 64 karavīri. To vidū trešdaļai vēl nebija 20 gadu. Vidējais kritušo vecums bija 21,5 gadi (par 12 kritušajiem vecums nav zināms). Analīze rāda, ka vidēji katrs no bojā gājušajiem nenodzīvoja apmēram 45 gadus, bet visu kritušo zaudējumu var vērtēt apmēram 3000 cilvēkgadu apjomā. Uz tiešajiem demogrāfiskajiem zaudējumiem var attiecināt arī daļu no zaudējumiem sakarā ar ievainojumiem, invaliditāti un priekšlaicīgi mirušajiem tūlīt pēc atgriešanās Latvijā. (Pēteris Zvidriņš, 117. lpp., latviešu versijā 140. lpp.)

Ļoti interesants pagrieziens pretējā virzienā aprēķina metodikā, kurš pētījumā tiks izmantots vēl ne reizi vien.
Lieta tāda, ka pētījuma autori krievu izdevumā tieši izslēdz padomju migrantus no to cilvēku skaita, kas ir “vajadzīgi Latvijas sabiedrībai” (135. lpp.).

Šie “nevajadzīgie” cilvēki patiešām netiek iekļauti cilvēkstundu aprēķinā (lai gan autori arī norāda, ka visā padomju periodā migrācijas uz Latviju saldo bija viens miljons cilvēku, un tas pārsniedz visus tiešos valsts cilvēku zaudējumus kopā, – taču iznāk, ka nevienu stundu šis migrantu miljons nav nostrādājis).

Tomēr zaudējumos Afganistānā, kurus Latvija cietusi okupācijas dēļ, ieskaitīti visi Latvijas PSR nogalinātie un ievainotie iedzīvotāji, tas ir, ne tikai Latvijas Republikas pilsoņi, kuriem pilsonība pienākas mantošanas ceļā, bet arī tie iedzīvotāji, kuri, ja nebūtu okupācijas, nebūtu pārcēlusies uz šejieni no citām republikām.

Ja autori uzskata šādu pieeju par leģitīmu, lai veiktu ierakstus “mīnusa” ailē, šo pieeju acīmredzot ir jāizmanto, aizpildot “plusa” aili – ierakstot tur visus ieradušos padomju migrantus un aprēķinot ne tikai Latvijas zaudētos, bet arī iegūtos cilvēkgadus.

Cits galējs variants: zaudējumus, kurus PSRS politikas dēļ cieta migranti un viņu pēcteči, vispār neuzskatīt par zaudējumiem Latvijai, un patiešām ņemt vērā tikai pilsoņus, kuriem pilsonība pienākas mantošanas ceļā.

Zaudējumi Černobiļā

Saskaņā ar Latvijas kara komisariātu datu apkopojumu uz Černobiļas AES seku ierobežošanas darbiem tika iesaukti 5178 kara klausībai pakļautie vīrieši, kuri tika nodarbināti 30 km apdraudētā zonā. Bez tam, šajos darbos piedalījās arī vairāki simti Latvijas iedzīvotāju, kuri bija iesaukti aktīvajā dienestā vai iekļauti PSRS ministriju operatīvajās grupās, kā arī tie, kuri strādāja Iekšlietu ministrijā vai Valsts drošības komitejā. Saskaņā ar demogrāfa Edvīna Vītoliņa un citu speciālistu aplēsēm Černobiļas AES seku ierobežošanas darbos pavisam no 1986. gada 8. maija līdz 1989. gadam piedalījās no 6 līdz 6,5 tūkstošiem Latvijas PSR iedzīvotāju jeb 0,23% no tā laika republikas iedzīvotājiem. Pārsvarā tie bija 19-40 gadus veci vīrieši, bet vidējais “likvidatoru” vecums nedaudz pārsniedza 30 gadus. (..) Ņemot vērā, ka vidējais paredzamais atlikušais mūža garums vīriešiem 40 gadu vecumā ir ap 30 gadiem, priekšlaicīgi mirušo kopējie zaudējumi tiek vērtēti ar 30 tūkstošiem cilvēkgadiem. Vēl lielāki varētu būt zaudējumi sakarā ar pārējo “likvidatoru”, apmēram 5 tūkstošu vīriešu – laikabiedru, veselības un dzīvotspējas samazināšanos. Lielākai daļai no tiem (apmēram 3 tūkstošiem 2007. gadā) ir piešķirta invaliditāte, bet vēl apmēram 600-700 cilvēkiem ir pazeminātas darba spējas. Tātad, tikai katrs ceturtais no Černobiļas AES seku likvidēšanas dalībniekiem nav būtiski cietis veselības un darbspēju jomā. (Pēteris Zvidriņš, krievu versijā 127.-128. lpp., latviešu versijā 141. lpp.

Atkal tas pats stāsts: Latvijas zaudējumos iekļāva ne tikai tos pilsoņus, kuri pilsonību ir mantojuši, vai valsts pirmskara iedzīvotāju proporcionālu daļu, bet visus Latvijas PSR iedzīvotājus – no aprēķina neizslēdzot ne darba migrantus, ne padomju militārpersonas, ne kaut vai VDK darbiniekus (un visu iepriekšminēto pēctečus).

Dienests armijā

Aprēķinos kā pamatinformācija par armijā iesaukto jauno vīriešu skaitu attiecīgajos padomju okupācijas gados (1946-1991) tiek izmantoti dažādu gadu tautas skaitīšanas rezultāti, tos perspektīvā pārbīdot par attiecīgo nodzīvoto gadu skaitu tā, lai varētu novērtēt iesaucamā vecuma vīriešu skaitu konkrētajā gadā. Pēc ekspertu ieteikuma tika novērtēts, ka padomju okupācijas gados karadienestā tika iesaukti apmēram 80% no visiem iesaukuma vecuma vīriešiem. PSRS aktīvajā karadienestā galvenokārt iesauca jauniešus, kuri iesaukšanas gadā sasniedza 19 gadu vecumu. (..) Līdz 1967. gadam, šo gadu ieskaitot, PSRS vispārēji noteiktais karadienesta ilgums bija trīs gadi, bet tie, kuri nonāca flotē, dienēja četrus gadus. 1968. gadā obligātais dienests tika samazināts uz diviem gadiem, bet flotē – uz trijiem gadiem. (..) Summējot rezultātus, kuri tika aprēķināti par atsevišķiem laika periodiem, tika iegūti rezultāti par kopējo okupācijas armijā iesaukto skaitu un karadienestā pavadītajiem gadiem. Gandrīz 50 okupācijas gados tās varas iestādes bija nelikumīgi iesaukušas aktīvajā karadienestā – 629 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju, kā rezultātā Latvija zaudējusi – 1560 tūkstošus cilvēkgadu. (Edvīns Vītoliņš, krievu versijā 137. lpp., latviešu versijā 154. lpp.)

Un atkal cilvēki, kas netiek uzskatīti par Latvijas ieguvumu, ir ieskaitīti tās zaudējumos.

Latvija bija attīstītā Eiropa?

Rūpniecības produkcijas kopapjoms 30. gadu beigās jau aptuveni piecas reizes pārsniedza 20. gadu sākuma rādītājus. Tie bija sasniegumi, kas uz pasaules lēno attīstības tempu fona (lielā mērā Lielās depresijas ietekmē) vērtējami visai augstu. Kā uzsvēra viens no sava laika prominentiem ekonomistiem Alfrēds Ceihners: “Vispārējā agrāro valstu industrializācijas darbā visā pasaulē Latvija pēc sava straujā progresa šai ziņā ieņem vienu no pirmajām vietām.” Līdz ar to pirms PSRS okupācijas Latvija bija attīstīta Eiropas valsts, kuras labklājības līmenis, kā arī rūpnieciskās un lauksaimnieciskās ražošanas rādītāji krietni pārsniedza kaimiņos esošās Padomju valsts skaudro realitāti.” (Juris Prikulis, krievu versijā 96. lpp., latviešu versijā 104. lpp.)

Straujš progress industrializācijā, tas ir, pieauguma tempi, vēl nav reāli sasniegta līmeņa, tas ir, augstas bāzes, rādītājs. Bet tā, pēc šajā pašā pētījumā minētajiem rādītājiem, neļauj izdarīt secinājumus par “attīstītu Eiropas valsti”.

Vairākas reizes autori atsaucas uz Modra Šmuldera pētījumu (35. lpp.) saskaņā ar kuru 1925.-1934. gadā Latvija pēc nacionālā ienākuma uz iedzīvotāju (mūsdienu analogs – IKP uz iedzīvotāju) bija pilnībā tādā pašā līmenī kā Somija, kas, pēc tālaika Eiropas standartiem, bija nabadzīga valsts. Nosaukt Latviju par attīstītu Eiropas valsti atbilstoši šim skaitļiem ir grūti – tādas tolaik bija Lielbritānija (Latvijā IKP apmērs uz vienu iedzīvotāju bija 44% no tā, kāds bija Lielbritānijā), Vācija (70%), Zviedrija (60%), Francija (60%), Šveice (45%). Latvijā tā laikā Eiropas “topā” ieņēma 12. vietu 18 valstu sarakstā, un drīzāk bija “atpalikušo” grupā.

Un jau nepavisam ne par labu Latvijai ir salīdzinājums ar Eiropu, ja apskata ekonomisko situāciju 30. gadu beigās, neilgi pirms okupācijas. Būtiska atpalicība no tās pašas (nepavisam ne bagātās) Somijas tad jau būs dramatiski (7. lpp.) acīmredzama, graujot apgalvojumu par to, ka, “ja ne okupācija, mēs būtu attīstījušies kā somi”. Taču tā ir tēma citam rakstam.

Sergejs Pavlovs, ekonomikas žurnālists
Raksts pārpublicēts no www.lsm.lv Latvijas Sabiedrisko mediju vienotā ziņu portāla
[Raksta oriģināls]

Примечание: Данный экономический разбор ценен тем, что, во-первых, был проделан человеком, который придерживается экономических взглядов скорее близких к мейнстриму, нежели марксистских. Отсюда и некоторые вымученные рассуждения об «авторитаризме» и «демократии», а также некритическое восприятие нелепейшего неолиберального штампа о «государственном социализме». Однако крайне показателен факт, насколько далеко может продвинутся любой критически настроенный ум, не обязательно ангажированный, который ставит себе задачей установление истины. Во-вторых тем, что данный короткий анализ всего лишь одного аспекта показывает, насколько механизм конструирования квазиисторических моделей «светлого прошлого» построен на грубейших передергиваниях, нелепейшей и совершенно ненаучной методологии и селективному отбору фактов в угоду текущей идеологической конъюнктуре. Нам глубоко омерзительна равно как и некритичная «советофилия» одних мещан (для которых СССР был не отчаянным социальным экспериментом по построению антибуржуазного общества, а лишь водка по 3,62, да финская стенка, да югославский сервиз в серванте), равно как и не менее некритичная апология другими мещанами межвоенных буржуазных республик, которые будучи втянутыми в мировую систему на условиях зависимой периферии проделали логический путь от буржуазной демократии до фашизма (ах если бы не совок, то жили б как в Финляндии!). И тех, и тех не волнует дело социального прогресса в какой-либо форме, а лишь исключительно собственные животы. Однако, битва за прошлое прямо касается настоящего – подобным описанному здесь методу фальсифицируются факты и оптика восприятия, например, экономических реформ последних лет (т. н. «история успеха»), когда война становится миром, а рот, набитый горькой землей, превращается в уста, полные шоколада.

До 1940 года Латвия была среди наиболее развитых экономик Европы, и если бы не ее не присоединили к СССР, развивалась бы так же успешно, как Финляндия, у которой размер ВВП на жителя перед войной уступал латвийскому. Заявив это, эксперты Комиссии по оценке ущерба от советской оккупации делают вывод: ущерб Латвии – недополученный по сравнению с финским ВВП за 50 лет – это 185 миллиардов евро. Увы, авторы подсчета допускают прямые искажения и умалчивают о «невыгодных» фактах.

Сначала – несколько цитат из книги «Ущерб, нанесенный Советским Союзом странам Балтии», изданной при поддержке Минюста ЛР (стр. 8, 53, 110):

«Трудно не согласиться с тем, что если бы страны Балтии имели возможность развиваться в статусе независимых государств, мы бы находились среди основателей Евросоюза, а уровень нашего развития соответствовал бы таким странам, как Финляндия, Бельгия или Нидерланды». – Инесе Вайдере, депутат Европарламента

«Смена общественного строя и последовавшие затем национализация с конфискацией стали надежной основой для уничтожения экономики свободного рынка развитых стран и переориентации их на «социалистическое» направление». – Андрей Межмалс, адмирал в отставке

«Допускается, что развитие Латвии происходило бы в условиях свободного рынка и демократии – в таком же темпе и по той же траектории, что и у ближайших соседей, а именно, в Финляндии, Дании, Швеции и Норвегии». – Янис Калниньш, Гунта Пиньке

Откуда вообще взялось сравнение с Финляндией, или «Теория Шмулдерса»

Впервые эту идею – что, не будь Латвия присоединена к СССР, она бы развивалась как Финляндия – опубликовал в 1990 году доктор экономических наук, профессор (тогда еще) ЛГУ им. П. Стучки Модрис Шмулдерс.

В своей брошюре «Экономические отношения Латвии и СССР» он писал (стр. 46, 47): «Наши страны имеют много общего: перед войной находились на примерно одинаковом уровне развития, находятся близко по-соседству, обе пострадали в войне и имеют тесные связи с Советским Союзом. Перед войной внутренний продукт Латвии на душу населения был на 15% больше, чем в Финляндия. Если допустить, что в Латвии была сохранена система хозяйствования, подобная финской модели, здесь в настоящее время был бы такой же внутренний продукт на душу населения, как и в Финляндии. (Это реально, ибо до войны, как уже отмечалось, народное хозяйство Латвии было несколько более развито, чем в Финляндии.)»

Впоследствии члены и эксперты Комиссии по подсчету ущерба оккупации будут неоднократно ссылаться на Шмулдерса – и на основании сделанного им допущения подсчитывать «недополученную» разницу между ВВП двух стран за 50 лет. Увы, в этой теории есть свои как минимум неточности, а как максимум – подтасовки.

Факты, о которых не говорят

Когда М. Шмулдерс писал, что «перед войной внутренний продукт Латвии на душу населения был на 15% больше, чем в Финляндии», в период «перед войной» он включил данные за 1925-1934 годы, с учетом обменных курсов и покупательной способности валют в разных странах. По этим данным выходило, что латвийский внутренний продукт на жителя составлял 221 доллар в год, а у Финляндии – 193.

Возникает вопрос – почему такой странный временной отрезок? Ведь после 1934 года у независимой латвийской экономики было еще 5,5 лет развития, – не логичней ли для сравнения брать их?

Увы, в брошюре Шмулдерса таких данных нет. А если бы были – пришлось бы констатировать неприятное: во второй половине 30-х годов Финляндия и прочие страны Запада в своем развитии увеличили отрыв от Латвии.

Причина проста. В 1936 году Латвия была вынуждена резко (на 60%) девальвировать лат, что сразу резко отбросило назад ее показатели ВВП на душу населения (в переводе на «международные доллары», в которых сравнивают уровень между странами). Большинство стран развитого мира отказались от золотого стандарта и провели девальвации валют еще в разгар Великой Депрессии, в начале 30-х (период, известный как «валютные войны»). Но детальной информации об этом вы не найдете ни в брошюре Шмулдерса, ни в сборнике «Ущерб, нанесенный Советским Союзом странам Балтии», – тема сравнений с Финляндией в конце 30-х везде замалчивается.

В разделе сборника «Социально-экономический ущерб» (стр. 112) авторы, статистик Янис Калниньш и эксперт Минэкономики Гунта Пиньке, подробно сравнивают показатели стран все по тому же периоду 1925-1934 годов. Только один раз они показывают график, сравнивающий ВВП Латвии и Финляндии за период с 1935 по 1990 годы – но убирают разбивку по годам. В итоге читателю нужно потрудиться, чтобы увидеть на кривой, что резкое отставание от Финляндии началось еще за несколько лет до включения Латвии в СССР.

Впрочем, Янис Калниньш, один из экспертов Комиссии по подсчету ущерба от оккупации еще в 2007 году поставил под сомнения тезис Шмулдерса о схожести показателей Латвии и Финляндии. Но эта информация так и осталась «для рабочего пользования», и в изданных книгах ее «замолчали».

Почему Латвия (не) была как Финляндия

Краткий отчет Калниньша о влиянии девальвации лата на развитие Латвии можно найти, только нужно очень постараться – в рабочих документах самой Комиссии (нижняя ссылка на стр. 16). Процитируем:

«Анализ показал, что для сравнений с Латвией в качестве базы нельзя использовать 1935 год, когда в Латвии еще не была завершена девальвация валюты. Только девальвация лата в сентябре 1936 года открыла реальную ценность лата по отношению к другим валютам. При подсчете по официальному обменному курсу, в 1935 году (до девальвации лата – С.П.) финский доход на жителя был на 4% ниже, чем в Латвии, но в 1937 году (после девальвации лата – С.П.) – на 64% превысил уровень Латвии… Как выяснилось, середина цикла экономического развития не подходит для сравнения Латвии с другими странами.

Экономические сравнения Латвии и Эстонии на макроэкономическом уровне, проведенные в единой валюте на основании соотношений валютных курсов, окажутся ближе к действительности [для периода] перед Великой Депрессией, когда обмен национальных валют на золото в большей или меньшей степени был свободным. Поэтому можно принять, что тогда официальные курсы валют довольно точно отражали покупательскую способность данных валют. В годы экономического кризиса эти пропорции были нарушены, и курсы валют уже не могли служить в качестве показателей покупательской способности. В результате пересчета показателей Финляндии в латы по официальному курсу в условиях 1929-30 годов (до девальваций и в Латвии, и в Финляндии, – С.П.), оказывает, что финский доход на одного жителя в 1929-30 годы превысил латвийский уровень на 29%, а в 1938 году – уже на 78%. Расчет в условиях 1938 года (по курсу валют после девальваций в обеих странах), [показывает, что] Финляндия опередила Латвию в 1929-30 году на 13%, а в 1938 году – на 57%.

Таким образом, Финляндия в 30-х годах достигла более высоких темпов развития, чем Латвия. Приближение и даже превышение Латвией финского уровня, [возникающее, если] считать в фактических ценах и использовать официальные курсы для пересчета в латы, в годы экономического кризиса было кажущимся. Это (приближение и даже превышение, – С.П.) обуславливалось искусственно поддерживавшимся высоким курсом лата [в период,] когда другие страны свои валюты уже девальвировали. Но в конечном результате девальвации не избежала и Латвия», – резюмирует Калниньш.

Контекст

Во время Великой Депрессии 1929-1933 годов, которая затронула весь мир, большинство западных стран отказались от золотого стандарта и резко девальвировали свои национальные валюты. Так, Финляндия, с которой сравнивают Латвию, сделала это еще в 1931-1932 годах, снизив курс марки, по данным Управления статистики Финляндии, по отношению к доллару на 50%, а по отношению к британскому фунту на 15%. Латвия девальвировала лат – на 60% – только в 1936 году.

Итак, тезис Шмулдерса, что «до войны народное хозяйство Латвии было несколько более развито, чем в Финляндии» (и поэтому не будь оккупации, мы бы развивались, как финны) – это, увы, миф. На самом деле Латвия отставала драматически, и говорить, что до войны мы были равны, или даже опережали финнов – некорректно.

Но этих расчетов Я. Калниньша вы не найдете в посвященных ущербу от оккупации Латвии книгах, торжественно (пере)изданных в этом году, – несмотря на заявления авторов, что их цель – «правдивое понимание истории для общего будущего». Зато там есть множество ссылок на М. Шмулдерса, который для сравнения брал данные Латвии до, а других стран – после девальвации.

Латвия до войны: свободный рынок и – вы не поверите! – демократия

Второй важный тезис, который неоднократно используется для легитимации сравнения с Финляндией, и который не соответствует фактам – про то, что наши экономики в довоенный период строились на общих принципах свободного рынка.

У Шмулдерса: «Если допустить, что в Латвии была сохранена система хозяйствования, подобная финской модели, здесь в настоящее время был бы такой же внутренний продукт на душу населения, как и в Финляндии».

У Яниса Калниньша и Гунты Пиньке (стр. 110): «Допускается, что развитие Латвии происходило бы в условиях свободного рынка и демократии – в таком же темпе и по той же траектории, что и у ближайших соседей, а именно, в Финляндии, Дании, Швеции и Норвегии».

Во-первых, неясно, почему в рамках такой альтернативной истории «без оккупации» Латвия вдруг начинает развиваться в условиях демократии – ведь с мая 1934 года в стране существует антиконституционный авторитарный режим К. Улманиса, – и до самого 1940 года ничто не указывает ни на нестабильность, ни на намерение «Вождя» уйти, вернув власть институтам демократической республики.

Во-вторых, неясно, почему система хозяйствования в годы авторитаризма называется свободным рынком, и тем более сравнивается с финской моделью (как это делает Шмулдерс), – тут рекомендуется посмотреть видеолекцию историка Айвара Странги «Хозяйственная политика режима К. Улманиса».

Хозяйствование К. Улманиса латвийскими историками (в частности, А. Айзсилниексом и тем же А. Странгой) называется «государственным социализмом, цель которого – усиливать госсобственность и выдавливать частную собственность». В этот период не частный бизнес, а политика определяла, что производить, как производить, и кому производить, а наиболее рентабельный частный бизнес, особенно принадлежавший местным немцам и евреям (но не только им), полу-принудительно выкупался государством. При этом через таможенные тарифы поддерживалось производство, которое в условиях «свободного рынка» было бы неконкурентоспособным.

«Мы очень редко читаем то, что говорил сам Улманис, – говорит Странга. – В 1937 году он заявил сельскохозяйственной камере – и это нехарактерно прямая оценка состояния народного хозяйства Латвии: «Если мы сегодня знаем и слышим, что наш народный доход на человека (довоенный аналог ВВП на душу населения, – С.П.) – 400-500 латов в год, то я должен сказать, что это очень мало. Наше счастье в том, что есть еще пару стран, которые стоят за нами». Тут сказано одна довольно правдивая вещь: что мы были довольно бедная страна. Айсилниекс отмечал, что к 1940 году национальный доход на одного жителя, к сожалению, скатывался вниз, а работник промышленности производил меньше, чем в 1930 году. Кроме того, капиталы утекали из Латвии. Режим Улманиса не был благоприятен для капиталов».

И еще одна деталь – для иллюстрации гипотезы о свободном рынке и демократии в Латвии. А. Странга говорит: «Это очень неприятный момент, редкий для наших историков, когда вы читаете такое, что были бы рады не читать в архиве. Например, когда я с лупой изучал пометки Ульманиса от 1940 года, на заседании кабмина, и видел то, о чем догадывался, но чего я хотел бы, чтобы не было. Например, такие мысли о евреях: «закрыть магазины, закрыть фабрики, запретить импорт, запретить экспорт». И даже такое: «первый антиеврейский закон?» – это он так себя спрашивает».

В результате политики «госсоциализма» к лету 1940 году государство контролировало около 60% латвийской промышленности, что, что мнению историков, облегчило последующее включение Латвии в советскую систему хозяйствования.

Разумеется, такого хозяйствования не наблюдалось в прочих странах Северной Европы.

Если сравнивать с авторитаризмом

Разумеется, переход на советскую, по сути, модель плановой экономики – без конкуренции, без частной инициативы, без рыночного регулирования спроса и предложения – негативно сказался на темпах роста.

Другой вопрос – насколько сильно: то есть, с кем было бы правильней проводить сравнения, строя гипотетические сценарии светлого прошлого. Как видим, к Финляндии в конце 30-х мы уже не были близки ни по цифрам ВВП на душу населения, ни по модели хозяйствования, ни по социальному строю. Другое дело – прочие европейские авторитарные режимы.

Европейские авторитарные режимы, пережившие вторую мировую войну – в Испания и Португалии – установились, как и в Латвии, в середине 30-х годов. Продержались они до 1974-1975 годов. Причем суть режима не обязательно менял даже факт смерти вождя: если в Испании режим сменился после смерти Франко, то в Португалии авторитарные правители менялись (Антонио Салазар, Марсело Каэтано), а основополагающие принципы управления – нет.

В рамках построения модели альтернативной истории Латвии логично было бы исходить из того, что режим Улманиса (как и его командная система хозяйствования) тоже не исчез бы сам по себе.

А тогда остается учесть, что темпы роста в странах с диктатурой и без нее – это, так сказать, две большие разницы.

По данным исследования взаимосвязей политического режима и роста экономики (Democracy Versus Dictatorship: The Influence of Political Regime on GDP Per Capita Growth), если страна выбирает диктатуру даже на какое-то время, у нее будет только три шанса из 86 (около 3,5%), что в течение 55 лет рост ВВП будет не ниже, чем у бедной и далеко не самой динамичной по европейским меркам страны типа сегодняшней Португалии, которая тоже пережила режим авторитаризма.

Но таких сравнений Комиссия по оценке ущерба от советской оккупации не предлагает, – читателю предлагают лишь сравнивать Латвию с Финляндией, Австрией, Данией.

Допустим, оккупации не было. Но без оккупантов никак нельзя

И пару слов о методологии. В своих книжках эксперты Комиссии по оценке ущерба от советской оккупации оставляют «для служебного пользования» детали, как именно они рассчитывали недополученный Латвией ВВП по сравнению с финским. Публике лишь предлагают поверить в результат – 185 млрд евро.

Но кое-что о методологии можно узнать из рабочей документации – отчетов Комиссии перед Кабмином о проделанной работе. И тут (последняя ссылка внизу, стр. 23) выяснится одна любопытная деталь.

Чтобы получить сумму ущерба, разницу в ВВП на душу населения между двумя странами – Латвии и Финляндии, – считали с учетом числа жителей Латвии. Всех жителей – в том числе и тех, кто переехал сюда из других советских республик именно вследствие включения Латвии в СССР – а сальдо миграции Латвии за советские период составило около 1 миллиона человек.

И это уже похоже на аномалию или колдовство – даже в рамках альтернативных сценариев «неоккупированной Латвии» тут странным образом материализовался «миллион оккупантов». По крайней мере, на таком необъяснимом казусе официально строятся подсчеты ущерба.

Итого

В сухом остатке имеем: ущерб в 185 миллиардов евро – насчитан в рамках тезиса, что Латвия до войны по уровню развития экономики была как Финляндия (что неправда), и модели хозяйствования двух стран были похожи (что также неправда). Причем ВВП на уровне финского в такой «альтернативно независимой Латвии» создавали бы в том числе и прибывшие сюда после войны граждане СССР – которые, разумеется, не прибыли бы, останься Латвия независимой

С другой стороны, почему бы и не пофантазировать? История-то альтернативная.

Сергей Павлов, экономический журналист
Raksts pārpublicēts no www.lsm.lv Latvijas Sabiedrisko mediju vienotā ziņu portāla
[Raksta oriģināls]

Tagad, kad sakaitētais referenduma gaiss ir noslēdzies ar pozitīvu rezultātu latviskajam, cerēju, ka vairs nebūs jāsaņem katastrofālās, atgremotās ķēdes vēstules draugos ar tekstiem “Ej un balso, savādāk latviešu valoda izzudīs, neļauj aizliegt runāt latviski latviskā Latvijā” un tā tālāk. Tomēr facebook sienas vēl virmo no latviešu uzvaras saucieniem un atvieglotām nopūtām, it kā būtu uzvarēts karš ar visu pasauli, un pompoziem un tendencioziem uzrakstiem, ka Latvijā ir jārunā latviski, ja tu esi svešā valstī, tad tev jārunā tās valodā, katrai valstij ir sava valoda, utt. Šis pēdējais komentārs mani galīgi izsita no līdzsvara. Es sagatavoju atbildi, ka nav jau nu gan katrai valstij sava valoda, norādot, ka Šveicē ir četras valodas, Beļģijā divas, Dienvidāfrikā vienpadsmit. Sarakstu varētu vēl turpināt Turklāt abās Amerikās visas valdošās valodas ir “okupantu un iekarotāju” valodas, un ASV nemaz nav īstas oficiālās valodas, bet nacionālā valoda ir angļu. Īsa, īsa atmiņa mums no skolas laikiem (lai gan šādas zināšanas, man šķiet, nemaz nevar iegūt skolā), bet gara, gara no krievu laikiem. Tādēļ visi šie murgi ar supernacionālajiem izteikumiem galīgi nedarbojas kā attaisnojums un pamatojums… jā, kam gan? Latviešu valodas saglabāšanai, rasismam, diskriminācijai vai nacionālā valstiskuma saglabāšanai?

Es pati referendumā nepiedalījos, jo, tā kā mēdzu lietot savas smadzenes, tad tur raisījās domas par balsošanas jēgu un saruna ar to vīriņu, kurš reklāmās apgalvo, ka mana balss izšķirs Latvijas likteni. Pirmkārt, runājot par Saeimas vēlēšanām, es nevēlos nevienu ievēlēt savā vietā, lai tas pieņemtu lēmumus par to, kas ietekmēs manu dzīvi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tur nevienu neinteresē ne mana, ne tava dzīve, bet kaut kāds vienots kopējs labums (lasi – bagāto un priviliģēto labums). Otrkārt, varbūt es to vēlētos, ja es pazītu kādu gudru, domājošo indivīdu, kam es būtu droša ko tādu uzticēt, bet to diemžēl es nekādā gadījumā nevaru apgalvot ne par vienas partijas kandidātiem, kur nu vēl par visu partiju. Kaut vai tāpēc vien, ka es viņus nepazīstu un līdz šim man nav gadījies lasīt vai redzēt gandrīz nevienu sakarīgu izteikumu vai lēmuma pieņemšanas pamatojumu no tā saucamo valstsvīru un -sievu puses. Tas ir tāpēc, ka šie lēmumi nav domāti vienkāršajiem cilvēkiem. Tie tiek pieņemti, lai pildītu Eiropas Savienības prasības un normas. Treškārt, pats vēlēšanu princips paredz, ka uzvarēs vairākums, bet tas, ko par labu uzskata vairākums, nebūt nenozīmē, ka tas patiešām ir kaut kas labs. Atgriežoties pie referenduma – es piekrītu uzskatam, ka referendums nav valodas jautājums, bet patiesībā naida starp divām etniskajām grupām uzliesmojums. Līdz ar to tā nebija balsošana par vai pret kādu valodu.

Domājot par pašu jautājuma būtību, proti, vai krievu valodai būtu jāpiešķir oficiālas valodas statuss valstī, jāatzīst, ka mans viedoklis bija konservatīvs, jo es domāju, ka šāds status tai nav nepieciešams. Iespējams, aiz savas gļēvulības šo viedokli pamatoju ar to, ka tas sarežģīs komunikācijas jautājumus. Piemēram, darba problēma, valstiskā birokrātija, utt. Ne visi krievi runā latviski, bet vēl mazāk latviešu runā krieviski, un šķiet, ka tas nozīmētu, ka visiem jārunā divās valodās, ņemot vērā, ka nav viena reģiona kurā dzīvotu tikai krievi vai tikai latvieši. Viena oficiālā valoda nodrošina vieglākas komunikācijas iespējas. Iespējams, ka es tā domāju, jo baidos pat mēģināt risināt šo domu, lai mani draugi no manis galīgi nenovērstos. Tāpat es it kā domāju, ka krieviem, kuri dzīvo Latvijā ir jārunā latviski. Tomēr visi šie uzskati lielākā vai mazākā mērā neizbēgami noved pie rasisma un diskriminācijas. Un šis ir jautājums, kas Latvijā tiek pamatīgi slēpts aiz patriotisma un dzimtenes mīlestības maskas. Iegūglēju vārdus “rasisms Latvijā” divās valodās un atradu ziņas, ka Latvijā rasisma vai nu nav vai tas ir “drošā līmenī”. Izņemot droši vien jau slaveno interviju ar Džordžu Stīlu, kurš uzskata Latviju par superrasistisku.

Ja es uz brīdi aizmirstu tā saucamo vēsturisko krievu sāpi, tad man tomēr šķiet, ka daži mani augstākminēti uzskati attiecībā pret krieviem (jeb kopumā pret jebkuru etnisku minoritāti jebkurā valstī) arī ir rasistiski. Krievi vēsturiski dzīvo Latvijas teritorijā, ne tikai kopš Padomju laikiem, bet jau senāk. Tas, ka Latvija tagad ir Latvija taču nenozīmē, ka latviešiem ir jābūt pārākiem un bagātākiem tiesībās kā citām etniskajām grupām, kuras dzīvo šajā teritorijā. Līdz ar to manā skatījumā tā ir absolūta etniskā diskriminācija, ka pēc neatkarības atgūšanas pilsonība tika piešķirta tikai “pirmās republikas iedzīvotājiem” un viņu pēctečiem, bet netika piešķirta pārējiem cilvēkiem, kur tagad dzīvo šajā teritorijā. Tā nu šodien mums ir teju 300 000 nepilsoņu jeb cilvēku, kuriem nav pat šo bezjēdzīgo balsstiesību un ir mazāk iespēju kā citiem, kas patiesībā taču ir liela problēma. Protams, pirmā atbilde no visiem latviešiem būs, ka paši vainīgi, viņiem ir iespēja naturalizēties utt. Bet varbūt tomēr “mēs paši” esam vainīgi, ka šāda situācija ir izveidojusies, ka liela daļa krievi dzīvo Maskačkā vai Purčikā, ne sevišķi patīkamos sociālos apstākļos un staigā apkārt bez darba treniņtērpos. Es patiesībā nezinu atbildi uz šo jautājumu, bet manuprāt līdzīga neiecietība pret “urlīgām” minoritātēm ir arī citās valstīs (starp citu, arī latviešiem Anglijā), taču nav nekāda pamata uzskatīt, ka tikai un vienīgi cilvēki paši ir vainīgi, ka viņi kļūst par “urlām” vai, vēl ļaunāk, ka noteikta etniskā piederība tos padara par “urlām”. Iespējams, tas tā ir tāpēc, ka šiem “urlām” nav tādu pašu iespēju un tiesību kā “neurlām”, kuri arī diezgan vienkārši mēdz pārvērsties par “urlām”.

Tāpat ir absolūti nekorekti saukt krievus par okupantiem (tāpat kā principā jebkuru citu etnisko grupu), jo mūs neokupēja krievu tauta, bet gan Padomju vara. Es nevaru iedomāties krievu vīriešus labprātīgi pametam savas mājas un sievas un bērnus, lai sadotos rokās un okupētu Latviju vai kādu citu valsti. Turklāt lielākā daļa krievu, kuri šeit dzīvo, ir tādi paši viesstrādnieki, kā tagad latvieši Anglijā un Īrijā un citās zemēs.

Bet interesanti būtu uzzināt cik latviešu balsoja PAR referendumā, jo, ņemot vērā pirmsreferenduma propagandu (lai gan katram taču ir “izvēles brīvība” un nevienu nedrīkstot sodīt par viņa domām un izvēlēm), tas, ko es tagad pārdomāju un (vēl ļaunāk!) uzrakstu, mani principā var padarīt par “latviskās valsts” ienaidnieci. PRET propaganda un slavenību apgalvojumi, kas neapšaubāmi ietekmēja masu domas, nepieļāva iespēju, ka kāds latvietis savā galviņā patstāvīgi varētu pārdomāt šos jautājumus, kur nu vēl domāt citādi, jo viss ir viennozīmīgi skaidrs – kas ir par krievu valodu, ir ienaidnieks, tautas nodevējs un visdrīzāk ir pelnījis nāvi. Lūk, sabiedrība, kas balstīta uz bailēm! Bailēm tikt izstumtam, atstumtam un nosauktam par nodevēju tikai tāpēc, ka varbūt cilvēks grib padomāt, padiskutēt par dažādiem šī jautājuma aspektiem. Praktiski ne ar vienu no saviem latviešu draugiem es šajās pārdomās arī nevarēju dalīties. Ja es tomēr dažkārt pieļāvu šo kļūdu un uzsāku sarunu, pretī saņēmu dzelžainu uzskatu, kas nepieļauj izņēmumus. Ja mēs turpinām domāt šādi (meklēt un censties atrast valsts ienaidniekus), tad ir iespējami tikai daži konflikta risinājumi. Vajag izvietot visus, kuri nav latvieši (tai skaitā arī mani, jo mans tētis ir krievs) geto, atzīmēt ar speciālu zīmi un atļaut viņiem iziet ielās tad, kad latviešu tur nav, vai vienkārši izsūtīt kaut kur (žēl, ka mums vairs nav koloniju Trinidadā un Tobago). Vai kā citādi tikt no visiem “nelatviešiem” vaļā. Protams, vienlaicīgi dodot iespēju tiem, kuri vēlas būt latvieši, darīt to, ko pat latvieši nedara – staigāt tautu tērpā, dziedāt latviešu tautasdziesmas, mācēt aust un vērpt, apkopt laukus, būt laipnam. Bet, ja ir vēlēšanās panākt īstu vienotību, tad arī starp latviešiem vajadzētu atstāt tikai tos, kuri domā vienādi vai vismaz kaut cik līdzīgi, izskatās vienādi vai vismaz kaut cik līdzīgi un savās izvēlēs ir vienādi vai vismaz kaut cik līdzīgi utt. Tad patiešām neeksistēs vairs rasisms un domstarpības, un visi dzīvos laimīgi.

Vēl pārsteidzošs vārda brīvības aspekts parādās brīdī, ka latvietis izliekas, ka viņa uzskati nav balstīti uz naidu pret citiem, bet uz patriotismu un dzimtenes mīlestību. Un tad viņš apvainojas, ja viņu nosauc par rasistu, kad viņš izsakās diskriminējoši vai nievājoši par kādu citu etnicitāti. Šeit ir divas lietas, kas apdraud tā saucamo brīvību. Pirmā – varbūt krievam nav jārunā latviski, ja viņš to negrib. Kāpēc mums viņiem tas jāuzspiež? Es neuzskatu, ka viņi uzspiež mums runāt krieviski. Valoda nav gluži tas pats, kas valodas aizstāšana ar citu. Es patiešām nespēju iedomāties, ka latviešu valoda varētu izzust tāpēc, ka būtu vēl viena valsts valoda. Ko es drīzāk spēju iedomāties – latviešu valoda varētu izzust, jo izzūd latviešu kultūra, vai Eiropas Savienība kādu dienu paziņo, ka tagad visām dalībvalstīm jāraksta visi valsts dokumenti franču valodā, lai atvieglotu birokrātijas slogu, un tad tas tiks pasludināts par lielisku ieguvumu latvietim, jo viņam būs iespēja apgūt franču valodu, aizbraukt uz Parīzi, uzkāpt Eifeļa tornī un šajā romantiskajā un skaistajā valodā pasūtīt kafiju vai nocitēt kādu dzejoli. Kādēļ tā ir mūsu problēma, ka krievi nerunā latviski? Ir arī citi ārzemnieki Latvijā, kuri nerunā latviski. Ir tādi, kuri runā. Ir krievi, kuri runā latviski. Oficiālā līmenī es neredzu problēmu, ka valsts nodrošina krieviem televīziju viņu valodā, valsts iestādēs, bankās un skolās un citās garlaicīgās institūcijās nekad neesmu piedzīvojusi, ka kāds ar mani runātu krieviski. Centrāltirgū, kur es regulāri gāju iepirkties, mēdza gadīties, ka pārdevēja uzsāk sarunu krieviski, bet tad vai nu viņa pāriet uz latviešu valodu, vai arī turpina krieviski un es turpinu latviski. Un viņa saprot, kas man nepieciešams. Ja nu man kāda tante kaut ko prasa krieviski autobusā, es varu vai nu neatbildēt, vai atbildēt latviski, vai atbildēt krieviski, ja es zinu valodu. Tas ir gandrīz tas pats, ja man tūrists ko pajautā autobusā. Es pieļauju, ka citiem cilvēkiem ir citādas pieredzes, bet tas ir izaicinošs jautājums – kāpēc mums šķiet, ka krieviem vajadzētu runāt latviski. Šeit es atkal varu pieminēt analoģiju ar latviešiem Anglijā. Es pazīstu tādus, kuri jau daudzus gadus tur strādā, bet neko daudz angļu valodā nevar pateikt. Jo viņiem nevajag to valodu, neviens arī neuzspiež, ka tev tagad obligāti jārunā angļu valodā, tā ir tava izvēle. Darba vietās, kur ir daudz latviešu vai citu vienādu etnisku grupu strādnieku, viņiem viss tiek paskaidrots attiecīgajās valodās. Vietās, kur viņi dzīvo, uz sienām viss ir rakstīts visās nepieciešamajās valodās – kā lietot veļasmašīnu, trauku mašīnu un ka nevajag cirst durvis.

Otrā brīvības problēma parādās tajā brīdī, kad kāds izpauž, piemēram, rasistiskus uzskatus (vai arī jebkādus citus uzskatus, kas apzīmējami ar kādu neērtu vārdu), bet to noliedz. Tas ir ļoti interesants fenomens, jo uzskatu brīvība pieļauj, ka tev ir rasistiski vai, piemēram, fašistiski uzskati, bet nez kāpēc to ir kauns atzīt un kauns pateikt, un tas tiek pārsaukts par savas nācijas aizstāvēšanu vai demokrātiju. Arī, kad valstsvīrs pauž fašistiskus uzskatus, tad viņš to nekad nenosauc īstajos vārdos. Labākajā gadījumā kāds pasaka, ka viņa uzskats ir ekstrēmi labējs. Ja kāds patiešām uzdrošinās to nosaukt par fašismu, pārējie apvainojas. Laikam problēma ir tajā apstāklī, ka neviens īsti vairs nezina, ko nozīmē fašisms vai rasisms. Labākajā gadījumā kādam tas nozīmē Hitleru un melnas ādas krāsas cilvēkus (afroamerikāņus). Un šis ir trieciens tiem cilvēkiem, kuri vēl joprojām naivi uzskata, ka nu mēs dzīvojam brīvā valstī, ka mums ir iespējas, izvēle un brīvība domāt un izteikties. Vēl ļaunāk – mums pat nav vairs Ēzopa valodas, lietas vienkārši netiek sauktas īstajos vārdos. Mēs nevis izliekamies, ka to nezinām, bet patiešām to nezinām. Un latvieši vēl joprojām dzīvo pagātnē. Bailēs un atmiņās, kuras sakņojas “komunismā ar cilvēka seju”[1], lai gan tikmēr paši esam labprātīgi atdevuši savu neatkarību jau citai savienībai, kur to aprij kapitālisms ar cilvēka seju[2].

2012. gada 21. februāris

————————————————————————————————————
1. Gribēju atzīmēt, ka pēdējā teikumā esmu ietvērusi divas alūzijas. Viena ir no slovēņu filosofa Slavoja Žižeka lekcijas par labdarību, kur viņš runā par “Comunism with human face and Capitalism with human face.”
2. Otra alūzija nāk no Frānsisa Pulenka kantātes “Cilvēka seja”, kur pēdējā daļa ir Pola Eliāra dzejolis “Brīvība”. Diemžēl es neprotu franču valodu, tāpēc avotu varu norādīt ar tulkojumu angļu valodā. Taču tie, kuri prot, var sameklēt un lasīt franciski.

Elīna Štoļde, etnomuzikoloģe

Ir pagājuši jau vairāki gadsimti kopš Franču revolūcijas un tomēr nākas secināt, ka daudzās jomās “sūdu” joprojām ir vairāk nekā 1905. gadā, vienlaikus solītā brīvība, vienlīdzība un brālība joprojām ir daudzu tāls sapnis, daudzu lielākais murgs, bet sabiedrības lielākajai daļai vispār nav saprašanas, par ko īsti iet runa, vai vienkārši neatliek laika esamības un jēgas jautājumu risināšanai.

Žans Žaks Ruso sava slavenākā darba “Du contrat social ou Principes du droit politique” 1. grāmatā raksta: “Cilvēks ir dzimis brīvs, bet visur ir iekalts važās” – frāze ko cilvēkiem tīk lietot vietā un nevietā, tomēr rindkopu tālāk viņš raksta: “sociālā kārtība ir svēta tiesība, kas ir pamats visām citām tiesībām”. Nepārprotami šeit ir vieta diskusijai, kas šodienas Latvijā ir sociālā kārtība? Vai mēs ejam Dieva vīra solīto Skandināvu modelēto ceļu, vai tomēr to, ko Latvijas ceļi jau ir nobruģējuši [ne]mērķtiecīgas politikas rezultātā uz Amerikas neolibertāriešu Kapitoliju, vai austrumu sādžas virzienā? Pirmais paredz stingru un gana principiālu attieksmi pret vienlīdzību un nepieciešamību to nodrošināt, kamēr otrais Loka manierē sludina katra laimes kalēja atbildību un neiejaukšanos, bet trešais (?) labākajā gadījumā sekošanu fātumam vai sliktākajā vēl īsti nav skaidrs kas tas ir.

Viena no jomām, kur jau daudzu gadu garumā leģitīmi var un ir nepieciešams vaicāt – Quo vadis? ir izglītība. Tas ir, vaicāt ko īsti nozīmē “vienlīdzība” izglītības ietvaros un ko paredz “tiesības iegūt izglītību”? Nav jābūt pašnosauktam izglītības ekspertam, lai saprastu kā atšķiras izglītības sistēmas principi attiecībā uz vienlīdzību un tiesībām visos izglītības līmeņos, piemēram, Somijā un ASV, Ķīnā un Dānijā, utt. Tomēr kādi īsti ir principi Latvijā un kā tas strādā?

Pavisam nesen Satversmes tiesa pieņēma spriedumu attiecībā uz stipendiju piešķiršanas kārtību (lieta Nr.2010-57-03) ar kuru nolēma, ka stipendiju piešķiršana sociāli mazaizsargātām grupām ir pretrunā ar Satversmi. Šis ir viens no saskarsmes punktiem, kurā redzams, kā pašpasludinātie principi ir pretrunā ar “sabiedrisko līgumu”. Pilnajā sprieduma tekstā var lasīt: “Ministru kabinets pauž uzskatu, ka atšķirīgās attieksmes piemērošanai esot leģitīms mērķis, kā arī objektīvs un saprātīgs pamats. […] esot objektīva nepieciešamība nodrošināt augstākās izglītības pieejamību un finansiālo atbalstu pēc iespējas plašākam personu lokam neatkarīgi no šo personu finansiālajām iespējām.” Šeit protams var vaicāt, kas ir “pēc iespējas plašāks personas loks”, tomēr to atliekot malā var risināt citu jautājumu, kas izpeld virspusē – Satversmes tiesa spriedumā norāda – “priekšnoteikumu personas iespējām pretendēt uz studēšanu valsts finansētā studiju vietā ir paredzējis nevis noteiktu studējošā vai reflektanta sociālo, mantisko vai ģimenes stāvokli, bet gan uz zināšanām balstītu konkurētspēju.” Uz zināšanām balstīta konkurētspēja, jeb akadēmiskā izcilība, protams, ir svarīga lieta, tomēr par “vienlīdzību” šeit varētu runāt vienīgi neolibertārisma kontekstā, vēl vairāk analoģiska principa aplicēšana citās jomās šķistu drīzāk izvirtība kā vienlīdzība, piemēram, regresīva nodokļu sistēma, u.tml.

Šeit būtu svarīgi aplūkot, kā tad īsti tiek “piemērota atšķirīga attieksme” un “nodrošināta izglītības pieejamība” plašākam personu lokam neatkarīgi no šo personu finansiālām (un vienlīdzības gadījumā no citām) iespējām. Izglītības un zinātnes ministrijas būtiskāko paveikto darbu sarakstā 2010. gadā ir skaidri rakstīts, ka visi trīs mērķi – izmaksu efektivitātes paaugstināšana vispārējā un profesionālā izglītībā, vienlaikus ar kvalitātes un pieejamības nodrošināšanu; eksportspējas paaugstināšana augstākajā izglītībā un zinātnē; nacionālo vērtību stiprināšana un popularizēšana – ir sasniegti. Kā galvenie darbi vispārējās izglītības ietvaros minēti – principa “nauda seko skolēnam” pilnveide, ESF līdzekļu izmantošana dabaszinātņu kabinetu pilnveidei, jaunu programmu izstrāde grozījumu izstrāde, kas paredz paaugstināt prasības pamata un vispārējās vidējās izglītības ieguvei, un 3 ģimnāziju iekļūšana valsts ģimnāziju pulciņā. Par kvalitāti šoreiz nav runa, vēl vairāk “apliecinājums Latvijas izglītības kvalitātei, skolēnu zināšanām un pedagogu darbam ir sasniegtie augstie rezultāti starptautiskajās mācību priekšmetu olimpiādēs. 2009./2010.mācību gadā mūsu jaunieši ar izciliem panākumiem piedalījās septiņās starptautiskajās mācību priekšmetu olimpiādēs, kopumā iegūstot četras sudraba medaļas un desmit bronzas medaļas.” Jājautā ir par izglītības pieejamību, un cerams, ka pirmie trīs paveiktie darbi to ietekmēs pozitīvi, kamēr problemātiska attiecībā uz pieejamību un vienlīdzību ir tieši pēdējie divi. Var pat atlikt malā jautājumu cik īsti vienlīdzīgi pieejama ir izglītība, ja valsts finansējums grāmatu iegādei pagājušajā mācību gadā bija tikai 69 santīmi.

Gana dramatiskas tendences pieejamības un kvalitātes attiecībās Latvijas vispārējā izglītībā iezīmē 2010.gadā veiktais pētījums “Ko skolēni zina un prot – kompetence lasīšanā, matemātikā un dabaszinātnēs”, t.i., Latvijas tendences OECD starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas ietvaros. Intuitīvo nojausmu apstiprina arī pētījums – atšķirības pastāv gan ģeogrāfiskā griezumā, t.i., rezultāti Rīgā ir labāki nekā citās pilsētās un laukos, gan skolu tipu ziņā – ģimnāzijās ir augstāki nekā vidusskolās un pamatskolās. Tomēr skumīgs ir fakts, ka plaisa aizvien palielinās, jo Rīgas skolēnu lasītprasme salīdzinot ar 2006. gada pētījumu ir pieaugusi vairāk kā citās pilsētās, kamēr laukos tā pat ir samazinājusies (150.lpp.). Līdzīgas sakarības novērojamas attiecībā uz matemātikas un dabaszinātņu kompetencēm. Vienlaikus pētījums uzrāda, ka ideja par matemātikas un dabaszinātņu ekselenci ir pagaistošs sapnis, jo skolēnu skaits ar augstu kompetenci šajās jomās Latvijā par spīti investīcijām kabinetos ir sarucis, salīdzinot ar iepriekšējo pētījumu 2006. gadā un vēl vairāk kā 2003.gadā (152.lpp.). Vēl vairāk nevienlīdzību apstiprina rādītāji skolēna ģimenes sociāli ekonomiskā statusa indeksa kontekstā; Latvijā konstatēta ievērojama SES indeksa vidējās vērtības atšķirības, salīdzinot lauku un pilsētu skolu skolēnus, kas norāda uz lauku skolēnu būtiski nelabvēlīgāko sociāli ekonomisko statusu (153.lpp.). Vienlaikus ģimnāziju skolēnu ģimenes bija ar visaugstāko sociāli ekonomisko un kultūras statusa indeksu, kas it kā apstiprinot pieņēmumu, ka vecāki no sociāli ekonomiski labāk nodrošinātām ģimenēm cenšas sūtīt bērnus prestižākās skolās, vai arī drīzāk, ka prestižākas skolas nav visiem bērniem vienlīdz pieejamas. Turklāt, svarīgi ir pieminēt, ka vidēji OECD valstu grupā vidēji tikai 9,9% skolēnu mācījās lauku skolās, bet Latvijā šādu skolēnu bija 32,3%, kas nozīmēja, ka Latvijā salīdzinoši lielāks skolēnu skaits bija nelabvēlīgākā situācijā.

Ņemot vērā minēto, var vienīgi retoriski vaicāt – kā īsti tiek “piemērota atšķirīga attieksme” un “nodrošināta izglītības pieejamība” plašākam personu lokam neatkarīgi no šo personu sociāli ekonomiskās situācijas? Vienlīdzīgu iespēju nodrošināšana izglītībā ir priekšnosacījums pozitīvas uz zināšanām balstītas konkurences nodrošināšanai, citādi savā starpā konkurē vien priviliģētāki bērni, un tāpat tas ir priekšnosacījums valsts attīstībai. Ruso darbā “Discours sur l’origine et les fondements de l’inégalité parmi les hommes” par nevienlīdzības un atšķirību cēloņiem kā galvenos min tieši izglītību – “Patiesībā, ir vieglāk ieraudzīt, ka daudzās atšķirības starp cilvēkiem ir tikai ieradumu un dažādo dzīves formu, kas pieņemtas dzīvei sabiedrībā, noteiktas. Tādējādi robusta vai delikāta ķermeņa konstitūcija un tai piemītošais spēks vai vājums, biežāk ir stingras vai izlaistas audzināšanas rezultāts, kā jautājums par sākotnējiem ķermeņa dotumiem. Ekvivalenti ir ar prāta spējām; izglītība ne tikai nosaka atšķirības starp tiem, kas kultivē prātu un kas nē, bet pat palielina šo atšķirību proporcionāli, līdzīgi kā attālums starp milzi un liliputu uz viena ceļa palielinās ar katru soli proporcionāli.” Pēc trīs gadiem, kad atkal tiks mērīti prasmes rādītāji, atliek vien cerētu uz situācijas uzlabošanos valsts sistemātiskas iejaukšanās nevienlīdzības mazināšanai rezultātā, citādi pār paliek vien ticība, ka liliputi būs iemācījušies lēkt milzu soļiem.

2011. gada 17. maijs

Edgars Bajaruns, Siguldas pilsētas vidusskolas vēstures, fizikas, elektronikas un sociālo zinību skolotājs
Raksts pārpublicēts no www.postcoitum.wordpress.com Edgara Bajaruna bloga
[Raksta oriģināls]

Voldemārs Andersons pēc pamatizglītības iegūšanas turpināja mācīties Rīgas pilsētas mākslas skolā (dibināta 1906. gadā; no 1909. līdz 1915. gadam to vadīja Vilhelms Purvītis), kuru beidza 1913. gadā. Vienā laikā ar V. Andersonu tur mācījās Aleksandrs Drēviņš, Jēkabs Kazaks, Konrāds Ubāns, Voldemārs Tone un citi vēlāk pazīstami mākslinieki, kurus dzīves gaitas aizveda latviešu strēlniekos. Arī Voldemārs Andersons nebija izņēmums. Viņš dienēja 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljonā (no 1916. gada rudens – pulkā). Pēc oktobra apvērsuma 1917. gada novembrī V. Andersonu ieskaitīja Smoļnija apsardzes rotā. Apbrīnojama tolaik bijusi jauno cilvēku tieksme pēc izglītības – viņš toreiz pat paguvis Petrogradā apmeklēt Nikolaja Rēriha vadīto Viskrievijas mākslas veicināšanas biedrības skolu, par ko liecina ieejas karte ar N. Rēriha parakstu.

1918. gada martā, kad padomju Krievijas valdība pārcēlās uz Maskavu, turp devās arī strēlnieki un turpināja dienestu Kremlī – 9. latviešu strēlnieku pulka sastāvā. Brīvajā laikā viņi ne tikai iepazina Maskavas muzeju vērtības, bet arī paši turpināja pilnveidoties un atsaucīgi uzņēma V. Andersona domu par gleznotāju pulciņa dibināšanu Kremlī. 1. septembrī strēlnieki atklāja izstādi, kurā piedalījās vairāk nekā desmit mākslinieku. Kārlis Johansons, viens no dalībniekiem, 1918. gada 5. septembrī sūtīja ziņu Niklāvam (Nikolajam) Strunkem uz Pēterpili.

“Nikolaj! Pirmajā septembrī 9. latviešu strēlnieku pulka “gleznotāju – mākslinieku grupa” Kremlī atvēra izstādi. Tur ir Klucis, Andersons, Krastiņi utt. Drēviņš un citi – vēsturisks notikums. Brauci un atvedi līdzi arī savas grafikas, būtu labi – no strēlnieka laikmeta darbiem. [..] Izstāde atvērta būšot līdz 1. Oktobrim” (A. Nodieva. Laikmets vēstulēs. Latviešu jauno mākslinieku sarakste. 1914.-1920. Valters un Rapa, 2004).

Voldemārs Andersons tēva mājas pagalmā (tagad A. Deglava iela 52) pēc Rīgas mākslas skolas beigšanas. 1913. gads.

Pēc pilsoņu kara Voldemārs Andersons palika Maskavā, mācījās Augstākajās mākslinieciski tehniskajās darbnīcās pie krievu gleznotāja Konstantina Korovina un saņēma mākslinieka meistara diplomu. Maskavā dzīvojošie latviešu mākslinieki organizēja Latviešu mākslinieku darba komūnu, par kuras vadītāju ievēlēja Voldemāru Andersonu. Viņš apguva arī fotografēšanu, kas lieti noderēja, 20.-30. gados gleznojot padomju Krievijā ievērojamu latviešu portretus. No Paula Irbīša raksta, kas 1928. gada 29. maijā publicēts “Krievijas Cīņā” uzzinām, ka V. Andersons piedalījies kārtējā izstādē ar gleznām “Kreiso eseru dumpja apspiešana” (1917. gada jūlijā, atrodas LNMM krātuvē) un “Jukums Vācietis – KFPSR Bruņoto spēku pirmais virspavēlnieks” (gleznas liktenis nav zināms).

Purvciema ceriņi (ap 1914. g.). Šo gleznu kā dārgu piemiņu no brāļa glabāja Leontīne Kalēja. Tagad tā atrodas Latvijas Kara muzejā.

1936. gada 30. maijā Maskavā, Latviešu klubā atklāja Voldemāra Andersona pirmo personālizstādi ar 62 gleznām, kas viņa īsajā mūžā bija pirmā un pēdējā izstāde. 1937. gada 10. decembrī Voldemāru Andersonu apsūdzēja visos iespējamos grēkos pret padomju valsti un 1938. gada sākumā kopā ar teātra “Skatuve” aktieriem, latviešu rakstniekiem un māksliniekiem nošāva kādā no Maskavas poligoniem. 1967. gada 30. aprīlī, pārskatot V. Andersona lietu, viņu attaisnoja. Tādu ziņu saņēma mākslinieka ģimene, kura cauri gadu desmitiem bija saglabājusi viņa dokumentus un gleznas, arī fotoalbumu par latviešu komūnas “Zemnieks” dzīvi Maskavas apgabala Lukino sādžā, fotonegatīvus un dienasgrāmatu.

1986. gada pavasarī Latviešu sarkano strēlnieku muzejs, saņemot patiesu atsaucību no Valdemāra Andersona ģimenes – sievas Veras Lapšinas, meitas Ellas Andersones-Daņilovas Maskavā un māsas Leontīnes Kalējas Rīgā, kā arī no Mākslas muzeja un toreizējā Revolūcijas muzeja, varēja pirms 30 gadiem aicināt cilvēkus iepazīties ar Rīgā dzimušā latviešu gleznotāja dzīves gājumu un gleznām.

Makslinieks_Purvciems3

Andersons (vidū) un Kārlis Veidemanis glezno Jukuma Vācieša (pirmais no kreisās puses) portretu, Maskava, 20. gs. 30. gadi.

Namiņš A. Deglava ielā 52 ir vienīgais piemineklis Voldemāram Andersonam. Mēms, neviens to nezina. Jācer, ka Rīgas pašvaldība parūpēsies, lai tur atrastos vieta piemiņas zīmei, kas pastāstīs ne tikai Purvciema iedzīvotājiem par Voldemāru Andersonu – latviešu strēlnieku un gleznotāju, kas ļoti mīlēja šo zemes stūrīti.

Edīte Sondoviča
Raksts pārpublicēts no www.sargs.lv žurnāla “Tēvijas Sargs” mājas lapas
[Raksta oriģināls]
%d bloggers like this: